Nils Josts: Par ūdens, naudas un godaprāta zudumiem!
Lielākā iedzīvotāju daļa gan Rīgā, gan citur Latvijā ir saskārusies ar visiem labi zināmo sava personiskā un ģimenes budžeta bezjēdzīgu noplicināšanas veidu - maksājumus par tā saucamo ūdens patēriņa starpību. Ikdienā tie ir maksājumi par ūdens zudumiem, kuru izcelsmē absolūti lielākais iedzīvotāju skaits nav vainojams, tomēr maksa par nesaņemtu pakalpojumu, būtībā par neko, katru mēnesi atspoguļojas saņemtajā rēķinā.
Nesen tikos ar vīru no pašvaldības ēkas Dzilnu ielā, kura rēķinā uzrādītais maksājums par viņam nezināmiem ūdens zudumiem ir tikai nedaudz mazāks par reāli patērētā ūdens izmaksām. Tomēr pat šādos gadījumos pārvaldnieks, šoreiz Rīgas pilsētbūvnieks, visbiežāk aizbildinās ar MK noteikumiem nr. 1013. "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu". Noteikumu 30. punktā ir teikts: Ja ūdens patēriņa sadales aprēķinā trīs mēnešus pēc kārtas veidojas ūdens patēriņa starpība, kas lielāka par 20 %, un ir saņemts attiecīgs dzīvokļa īpašnieka iesniegums, pārvaldnieks divu mēnešu laikā noskaidro ūdens patēriņa starpības rašanās iemeslus, rakstiski informē dzīvokļu īpašniekus par nepieciešamajiem pasākumiem ūdens patēriņa starpības samazināšanai un kopā ar dzīvokļu īpašniekiem izvērtē iespēju tos īstenot.
Ko tas nozīmē reālajā dzīvē?
Pirmkārt, ka pat tādi astronomiski pārmaksas gadījumi kā Dzilnu ielā nonāks pārvaldnieka interešu lokā tikai, pēc trim mēnešiem. Bet var taču gadīties, ka divus mēnešus ir pārmaksa, vienu nav, tad atkal divus ir un tā līdz bezgalībai. Iedzīvotāji tikai maksās par neko, bet pārvaldnieks nereaģēs, ūdens zudumi taču nav trīs mēnešus pēc kārtas.
Otrkārt, tiek legalizēta pārmaksa par 20% un zemākas ūdens starpības pārmaksu. Bet 20% taču ir piektā daļa, kādēļ godprātīgam dzīvokļa īpašniekam ir jāatdod nauda pretim nesaņemot neko?
Treškārt, noteikumi paredz, ka pārvaldnieks kopā ar dzīvokļa īpašniekiem izvērtē iespēju zudumus novērst, bet nekas nav teikts par reāliem darbiem. Pārvaldnieki ūdens zudumus bieži skaidro ar pašu iedzīvotāju ļaunprātībām, skaitītāju sagrozīšanu, tātad vainu cenšas novelt no sevis un uzstutēt uz ēku iedzīvotāju pleciem. Tomēr ūdens zudumu iemesls bieži ir kopējā mājas ūdens skaitītāja neprecīzie mērījumi vai iespējams kādas ūdens noplūdes, kas, savlaicīgi ķeroties pie darba, ir visai ātri un lēti novēršamas.
Ceturtkārt, pārvaldnieks uzsāks kādu pārbaudi tikai pēc iedzīvotāju iesnieguma saņemšanas. Tomēr būtu tikai pareizi, ja, piemēram, Rīgas namu pārvaldnieks, kurš sagatavo kopējos rēķinus dzīvokļu īpašniekiem un var fiksēt ūdens zudumu pieaugumu, pats reaģētu un zudumus novērstu. Protams, arī iedzīvotājiem jābūt acīgiem, rēķini ir jāizlasa un jāpārbauda, tomēr nav korekti birokrātiski nekustināt ne pirkstu, ja nav saņemts iesniegums. Šādi pakalpojumu sniedzēji, kā Rīgas namu pārvaldnieks, ir paredzēti, lai atvieglotu dzīvi iedzīvotājiem, nevis iedzīvotāji dzīvo pilsētā, lai apsaimniekotāja darbinieki saņemtu algu.
Šobrīd noteikumi vairāk palīdz neizdarīgiem pārvaldniekiem stiept gumiju nekā iedzīvotājiem izvairīties no nepamatotiem naudas zudumiem. Būtu jāveic grozījumi MK noteikumos, nosakot , ka ūdens patēriņa aprēķinā zudumiem, kas lielāki par 10%, jābūt divus mēnešus pēc kārtas, lai pārvaldnieks ātrāk reaģētu un tos novērstu. Vēstuli ar aicinājumu rosināt šādus grozījumus esmu nosūtījis Ekonomikas ministrijai. Ja izdotos priekšlikumu īstenot, uz pusi, no 20 uz 10 procentiem tiktu samazināts nepieciešamais ūdens zudumu apjoms un no trim uz diviem mēnešiem ūdens zudumu ilgums, lai varētu piespiest pārvaldnieku kustināt kājiņas, un iedzīvotājiem nebūtu jātērē nauda par nesaņemtu pakalpojumu, tātad par neko.
Foto: Pixabay.com
