Neiburgs Hotel

Galvenās ieejas portāls kļuvis par hrestomātisku skatu Rīgas ceļvežos Radošā mūža ziedu laikos – 1903. gadā – viens no pazīstamākajiem Rīgas arhitektiem Vilhelms Bokslafs vienam no ievērojamākajiem Rīgas būvuzņēmējiem Ludvigam Neiburgam Jaunielā projektēja īres namu, tolaik būvuzņēmējiem tipisku blakus biznesa avotu. Pēc simts gadiem ēka ir piedzīvojusi pārbūvi un ieguvusi jaunu funkciju, tostarp tagad projektu par biznesa pasākumu var saukt drīzāk definīcijas, ne jēgas pēc. Vairāki iemesli pašā kodolā to līmeņo pāri peļņas kategorijām – Neiburga pēcteči namu veidojuši kā sava veida pieminekli ievērojamajam sencim. Projekta vadītāji Andra Neiburga un Andris Breže savulaik Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvuši profesionālu dizaineru diplomus, taču vārdus uz palikšanu Latvijas kultūras vēsturē ierakstījuši katrs citā kultūras jomā. Projekta īstenošanas laiku izstiepa ne tik daudz finansiālas vai tehniskas ligas, cik atbildīgā pasūtītāju attieksme, interese par katru detaļu. Laikietilpīgajos labākā risinājuma meklējumos ir tapis kultūras objekts ar vairākiem – tai skaitā personiskiem – vēstījumu līmeņiem.
Trešā stāva plāns Ēku ceļot, tika nojaukta vēsturiskā apbūve un apvienoti trīs gruntsgabali, un Vecrīgas audumā ielauzās pavisam cits – 20. gadsimta sākuma mērogs. Tomēr projektam nācās respektēt vecpilsētas struktūru: sekojot ielas liekumam, celtne plānā veido lauzumu, ēkas un ielas līmeņu starpība sasniedz 40 centimetrus. Arī ēkas plānojums atklāja kādreizējo situāciju. Tagad Vecrīgas ielu tīklā knapi atrodamā Maisa iela, kas gruntsgabalu norobežo vienā pusē, noslēdzas pagalmu sistēmā; sētas puses saimniecības izeju īpašuma attiecību dēļ bija nācies projektēt kā gaiteni cauri ēkai. Grūti teikt, vai vienīgi ielas trajektorija, kas noteica lūzuma līniju fasādē, vai vēlme kaut daļēji pielāgoties Vecrīgas mērogam Vilhelmu Bokslafu rosināja uz savdabīgu paņēmienu: celtne stilistiski dalās divās daļās. Tās simboliski ļauj izsekot Bokslafa rokraksta pārejai no eklektisma motīviem uz laikmetīgāku jūgendstila valodu. Par Bokslafa vēlmi samēroties ar tuvāko apkārtni un atrast ēkai kontekstu stāsta arī stūra akcents – tornis, kas iezīmē Jaunielas un Krāmu ielas krustojumu. Samazinātā mērogā tas reflektē blakusesošās Doma baznīcas torni.
Siju balsta elements noformēts kā Rīgas Doma krustejas kolonna, tas iezīmē ēkas plānojuma lūzuma punktu Ēkas arhitektonisko izpēti veica „Arhitektoniskās izpētes grupa” un jau 2002. gadā izstrādāja pirmās skices. Dzimtas pēcteča latviešu izcelsmes austrāliešu arhitekta Andreja Andersona pārstāvētā kompānija PTW radīja sākotnējo plānojuma metu, uz kura bāzes tapa skiču projekts un vēlāk tehniskais projekts.
Antikvāri spoguļi kā mākslas instalācija viesu uzņemšanas zonā Ēka savulaik būvēta kā īres nams ar veikaliņiem un vairākām – vismaz sešām – ieejām pirmajā stāvā. Grezni izceltajā fasādes centrālajā daļā, kuras hrestomātiskais skats rotā teju katru Rīgas ceļvedi, portāls nebija plānots. Tagad šeit izvietota galvenā ieeja, kas ved uz viesnīcas uzņemšanu. Tieši te ir ielas konfigurācijas diktētā lūzuma līnija: vestibilā to iezīmē kolonna, kam iepriekš bijusi tikai tehniska siju balsta elementa loma. Arhitekts Arturs Lapiņš ir attīstījis Bokslafa idejas un stabam ar iluzoru kapiteli piešķīris Rīgas Doma krustejas kolonnas vaibstus.
Viesnīcas apartamenti ar skursteni interjerā."Bohemia" čuguna radiatori
Mansarda daļā iebūvēts starpstāvu pārsegums un izveidoti divstāvīgi numuri Pārveidojot simts gadus vecu īres namu par mūsdienu standartiem atbilstošu apartamentu tipa četrzvaigžņu viesnīcu, ir nācies nodarboties ar tehnisku ekvilibristiku, integrējot specifiskas komunikācijas un klimata kontroles sistēmu. Pārbūves gaitā likvidētas abas saimniecības kāpnes (pavisam namā bijušas četras kāpņu telpas: divas parādes un divas – melnās); vienu vietā izbūvēta noeja uz pagrabstāvā iekārtotajām personāla telpām. Pagraba līmenī atrodas konferenču zāles, tehniskās telpas un pirtis, trenažieru zāle ierīkota vēsturiskā pagalma piebūvē. Gaismas aka izmantota liftiem, dabisko gaismu nodrošina stikla siena; gaitenis pagalma pusē izveidots, daļēji apgūstot gaismas pagalma platību, daļēji – saimniecības telpas. Uz otras gaismas šahtas rēķina iekārtojušās sētas puses numuru vannas istabas. Lielākās pārbūves skārušas jumta daļu, kas pirmoreiz ticis pārveidots jau padomju laikā. Saglabāts kores augstums, jumta krēsls un jumta oriģinālās koka konstrukcijas ielas pusē, bet pagalma pusē tas ir pārbūvēts. Mansarda stāvā izbūvēts koka starpstāvu pārsegums, izveidojot divstāvu numurus. Brandmūris pagalma pusē paaugstināts par 1,2 m, tas nosedz tehniskās komunikācijas un horizontālē darbojas kā akustisks vairogs. Pieliekamo kambaru un meitas istabiņu lēkājošo logu vietā brandmūrī, lietojot ķieģeļu pārsedzes, izveidotas jaunas, regulāras logailas.
Restorāns "Neiburgs".Toneta mēbeles no Toneta ražotnes Čehijā Darba gaitā projektā iesaistījās Iveta Cibule, kuras darbošanās tehniskajā pasē tiek raksturota kā „interjera dizainere”. Izpratni par šo apzīmējumu tomēr nāktos vētīt, nodalot dekoratora lomu, – pēdējo proponē televīzijas šovi, liekot saprast, ka interjerists rūpējas par aizkaru rakstiem, neizbēgami krāso uz sienām puķes un plauktos glīti izkārto traukus. Arhitektes Cibules līdzdalība nozīmēja ne tikai dekoratīvo apdari un mēbeļu projektus, bet arī aktīvi ietiecās arhitektoniskos risinājumos un ietekmēja numuru plānojumu – saskaņā ar apartamentu koncepciju visas dzīvokļa funkcijas, ieskaitot virtuvi, nācās savietot vienā telpā. Ivetas Cibules kontā ir mainītās logailas brandmūrī, līdz grīdas līmenim pazeminātas atsevišķas logailas fasādē, jumta virsgaismas logi, savukārt arhitekts Arturs Lapiņš iespaidojis interjeru – oriģinālo kāpņu telpu gleznojumu atjaunošanu, greznāko numuru restaurēto griestu apgleznojumu, stuka rotājumu restaurāciju utt.
"Neiburga" virsvērtība - Vecrīgas jumtu ainava. Oriģināli projektēts galds, mīkstās mēbeles pēc pasūtījuma izgatavotas Itālijā Konkursa „2009. gada labākās būves Latvijā” nominācijā „Restaurācija” viesnīcas projekts jau paguvis plūkt laurus. Restaurācija ir komplicēta joma, kurā patiesība – saglabājamo un pārveidojamo daļu attiecības – ar matemātiskām darbībām nav izmērāmas. Jebkura rekonstrukcija ir ķirurģiska iejaukšanās un transplantācija kādā organismā, un pārbūves autoriem jāuzņemas atbildība par šīs iejaukšanās vitālo jēgu. Pirms divdesmit gadiem Pēteris Blūms runāja par procesā nepieciešamo „apceri” (Rietumblāzmas polonēze. Pētera Blūma jautājumi Imantam Lancmanim ar komentāriem. // Māksla, 1989, nr. 4). Publikācija bija veltīta Vecrīgā kopš 1982. gada īstenotās poļu firmas PKZ restaurācijas kritikai, cita starpā atzīmējot, ka agrāk restaurācijai veltītā publicitāte iezīmējusi tikai divus viedokļus: „a) par to, ka tā nenotiek un cik tas ir briesmīgi, b) par to, ka tā notiek un cik tas ir skaisti un brīnišķīgi”. Garāmejot var piebilst, ka poļu darbi skāruši arī aplūkojamo objektu – jumta pārbūve šodien atzīta par tehniski nekvalitatīvu, bet tā laika fasādes restaurācija vērtēta kā teicama.
SPA zona. Etniskas identitātes meklējumi iepretī viesnīcas Rīgas jūgendstila identitātei Divdesmit gados restaurācija Latvijā uzkrājusi zināšanas un pieredzi, lai diskusija ņemtu dziļāku sakni par „notiek – tas ir labi” līmeni. Lai arī katra meistara vai kompānijas „apcere” izšķiļ atšķirīgu restaurācijas konceptu un rezultātu, lielās masās ņemot, tā attīstās divos virzienos – ortodoksālā un liberālā. Ortodoksāļi uzstājas par maksimālu tuvošanos vēsturiskajai patiesībai, liberāļi vēstī, ka vēstures mantojuma izdzīvošanu garantē pielāgošanās, mūsdienās derīga funkcija – ne katrs lietotājs būs gatavs novērtēt, piemēram, poētisko sausās mazmājiņas iedabu. Arī eventuālā vēsturiskā vērtība ir „apceres” vērta. Jaunielas projekts, piemēram, noslaucīja no zemes virsas vairākas vēlā baroka un klasicisma ēkas; cik vērtības procentu kādai lietai uzslāņo fiziskais vecums? 19. gadsimta beigās brits Džeroms ironizēja par krustmāmiņas padebilā porcelāna suņa degunu, kurš pēc simts gadiem iegūs vienreizīgi skaistu toni.
Par optimālām atzītas vietējā ražotāja "Vispool" vannas
Greznākajos numuros restaurēts griestu gleznojums, stuka rotājumi un oriģinālais parkets Šajā projektā satikušies abi priekšstati: Artura Lapiņa pārstāvētā „Arhitektoniskās izpētes grupa”, kas pazīstama ar ilggadējā pieredzē uzaudzētu vēsturiskas informācijas bāzi un ietekmi kultūras laukā, un nosacīta Zaigas Gailes darbnīca jeb skola – Iveta Cibule 14 gadus strādājusi kā viena no Gailes biroja vadošajām arhitektēm. Iesaistītās puses neslēpj, ka sadarbība notikusi mazāk pēc sazobes, drīzāk pēc berzes principa, taču pretmetu rīvēšanās, izskatās, bijusi auglīga. Projekts īstenots ar rūpību un jūtību, smalkumu detaļās, par kurām pat nav droši skaidrs, vai laji tās spēs novērtēt. Savukārt intelektuālu briedumu sasniegušajiem un svaidītajiem gurmāniem projekts pārtop jutekļus kairinošā baudījumā. Grīdas plaknes ir pirmais telpas informācijas līmenis. Tur, kur tas bijis iespējams, atjaunots vēsturiskais iesegums – parkets un flīžu klājums, toties vietās, kur flīžu segums veidots no jauna, investīcijas nav žēlotas. Lietojot āderējuma metodi, restaurētas vēsturiskās durvis – Ludviga Neiburga būvuzņēmēja darba specifika ļāvusi īres namu īstenot ekonomiskā režīmā, detaļas ir komplektētas no dažādiem objektiem, namā, piemēram, saskaitīti trīsdesmit atšķirīgi durvju modeļi, tāpat atjaunotas durvju vitrāžas utt. Nesen arhitektu vidē uzvirmoja teorētisks disputs, kas skāra „konceptuālo” arhitektūru. Ja konceptuālismu traktē piezemēti kā darba metodi, kad projektam tiek atrasta atslēga un pamatojums, tad „Neiburgā” jaunradīto dekoratīvo slāni nāktos dēvēt par konceptuālu. Neviens motīvs – numuru sienu polihromija, ventilācijas sistēmas noslēgrestes, recepcijas letes plastiskais rotājums – nav radies dizainera kaprīzes labad, bet sameklēts vēsturiskajā apdarē. Kultūrtūrisms ir sauklis, ar kuru dikti patīk žonglēt atbildīgajām institūcijām. Tomēr prātu kņudina aizdomas, ka slepeni valstij un pilsētai sekstūrists ir mīļāks par kultūrtūristu. Proti – kultūras enkurobjekti prasa investīcijas, un tās labprāt tiek atstātas privātā sektora rokās. Viesnīca vēl nebija publiski atvērta, kad par pirmajiem viesiem kļuva Eiropas Dizaina asociāciju apvienības (BEDA) konferences dalībnieki – dažādu valstu dizaina organizāciju līderi. Viņu atzinība lika domāt, ka privātā iniciatīva tomēr var padarīt mūsu valsti konkurētspējīgu. VIESNĪCA „NEIBURGS HOTEL” VECRĪGĀ, JAUNIELĀ 25/29, REKONSTRUKCIJA UN RESTAURĀCIJA. PASŪTĪTĀJS – „NEIBURGU ĪPAŠUMI”. PROJEKTA VADĪTĀJI – ANDRA NEIBURGA, ZAIGA ZIRDZIŅA, ANDRIS BREŽE. PROJEKTA AUTORS, AUTORUZRAUDZĪBA – „ARHITEKTONISKĀS IZPĒTES GRUPA”, ARHITEKTS ARTURS LAPIŅŠ. BŪVKONSTRUKCIJAS – „MQN”, INŽENIERIS I. PUTNIŅŠ. ELEKTROAPGĀDE – „JKIB”, INŽENIERIS J. KALNIŅŠ. ŪDENSAPGĀDE, KANALIZĀCIJA – INŽENIERIS A. DERGAČOVS. APKURE, VENTILĀCIJA – „LAFIVENTS”, INŽENIERIS ULDIS PELĪTE. AKUSTIKAS KONSULTANTS – ANDRIS ZABRAUSKIS. PLĀNOJUMA METS – „PTW”, ARHITEKTS ANDREJS ANDERSONS. INTERJERA DIZAINS – „VIRTU”, ARHITEKTES IVETA CIBULE, AGNESE ALKSNE. VIESNĪCAS KONCEPCIJAS KONSULTANTI – „HOSPITALITY INDUSTRY”. BŪVUZRAUDZĪBA – „PVAB”, ARNIS ALSIŅŠ. ĢENERĀLUZŅĒMĒJS – „GAVARS”, PROJEKTA VADĪTĀJS VILNIS GAVARS. BŪVKONSTRUKCIJAS, BŪVGALDNIECĪBA, TELPU UZBŪVE, TELPU APDARE, FASĀDES RESTAURĀCIJA – „GAVARS”. APAKŠUZŅĒMĒJI: JUMTA SEGUMS UN SKĀRDA DARBI – „GUSEV”; VĒDINĀŠANA – „VIKOMAKSS”; ŪDENSAPGĀDE, KANALIZĀCIJA, APKURE – „MESAKO”; ELEKTROINSTALĀCIJAS – „AEZ”; VĀJSTRĀVU SISTĒMAS – „LATSAT”; LIFTI – „KONE LIFTI LATVIJA”; DURVJU IZGATAVOŠANA – „KĀPNIENI 96”; DURVJU RESTAURĀCIJA – „ZAĻĀS PĒDAS”; FLĪŽU PIEGĀDĀTĀJS – „TORMANIS UN PARTNERI”; ALUMĪNIJA–STIKLA KONSTRUKCIJAS – „KRONE”; PARKETS – „VIDRIŽU ATVARI”; METĀLKALUMI – „OSKARA KALĒJU DARBNĪCA”, OSKARS VINCĒVIČS; MATERIĀLU PIEGĀDE – „SAIMNIEKS SERVISS”; MĒBELES – „VIP PROJEKTS”; GALDNIECĪBAS DARBI – „GALDNIEKI”; RECEPCIJA, BĀRS – „VIRSNĪTIS DESIGN”. SIENU, GRIESTU GLEZNOJUMU RESTAURĀCIJA – DACE SAULĪTE, LOLITA HERMSA, GUNĀRS GULBIS. KOPĒJĀ PLATĪBA – 4000 M². PLĀNOJUMA METS – 2004. GADS. PROJEKTS – 2005.–2009. GADS. REALIZĀCIJA – 2007.–2009. GADS. TEKSTS Ilze Martinsone, Mg. art. FOTO(iekšskati)Ansis Starks FOTO(ārskati) «Latvijas Būvniecība» (Aināra Meiera foto) Latvijas Architektūra, burtnīca Nr. 89
=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

Komentēšanas noteikumi!
  • Rīdzinieks 28.10.2010 08:39
    skaisti! es viesnīcas vietā tirgotu biļetes, lai gida pavadībā arī vienkāršam cilvēciņam kā man, būtu iespējams izstaigāt viesnīcu un paskatīties, uzzināt kā daudz kas izmainīts, pārbūvēts. Kā bija, un kā ir... Atverot viesnīcu Bergs, personāls labprāt izrādīja viesnīcu, pastāstīja kā bijis, kas izdarīts, kādas ieceres turpmāk. Rīdziniekiem, kuri mīl savu pilsētu šāda izzināšana ir pat ļoti svētīga...