Arhitekts: Iebildumi pret Okupācijas muzeja piebūvi nav argumentēti

Pret Okupācijas muzeja piebūves - Nākotnes nama - projektu iebilstošajai arhitektu grupai īsti pat nav nekādu argumentu, izņemot to, ka "mēs zinām labāk", intervijā aģentūrai LETA sacīja SIA "5.iela" arhitekts, muzeja pārbūves tehniskā projekta autors Ints Pujāts.

Viņaprāt, daži arhitekti Latvijā uzskata sevi par nenovērtētiem, jo viņi netiek klāt pie pēdējā laikā īstenotajiem lielajiem objektiem, un tad cits nekas neatliek, kā kritizēt savējos, jo pie lielajiem ārzemju arhitektiem klāt netiek - tas latviešiem ir visai raksturīgi. Šie fakti raksturo laikposmu, kas patlaban ir Latvijas arhitektūrā, norāda Pujāts.

Jautāts, kāpēc iebildumi pret Okupācijas muzeja piebūvi parādījušies tikai tagad, kad sākta šī projekta īstenošana, Pujāts sacīja, ka tam ir vairāki iemesli.

"Domāju, ka tam ir gan emocionāli, gan fiziski iemesli. Ar emocionāliem iemesliem es domāju, ka tā ir tāda pēdējā laika Latvijas arhitektu un Latvijas arhitektūras valoda. Pēdējā laikā lielajos projektos - Gaismas pils, Nacionālais mākslas muzejs, Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" un Ventspils Mūzikas skola - ir uzvarējuši ārzemju arhitekti. Lai arī Gunāru Birkertu mēs it kā pieskaitām savējiem, tomēr viņš ir ārzemju arhitekts. Iespējams, vietējie arhitekti nav spējuši radīt tādu arhitektūru, kas sabiedrībai būtu pieņemama," skaidroja Pujāts.

Vaicāts, kāds ir iebildumu fiziskais iemesls, Pujāts skaidroja, ka VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) patlaban strādā pie ļoti daudziem kultūras objektiem un naudas ir tik, cik tās ir, un šī nauda teorētiski pārklājas.

"Tās ir gan muzeju krātuves, kurām atvēlēti vairāk par 30 miljoniem eiro, bet kuru sākotnējās ieceres nedod gaidīto efektu, gan Jaunais Rīgas teātris, kura sākotnējās tāmes kļuvušas krietni vien dārgākas. Tāpat vēl ir teātra un mūzikas muzeja ēkas rekonstrukcija, Rīgas pils, vēl ir daži citi kultūras objekti. Tā kā šo objektu ir daudz, tad tie sāk pārklāties," sacīja Pujāts.

Viņš sacīja, ka ir vēl viens aspekts - laikmetīgās mākslas izstāžu zāle meklē savu vietu. "Pirms gada tā bija uz vecajiem dzelzceļa tilta balstiem, tad vienu brīdi tā bija krastmalā stikla bastionā, un joprojām tā meklē savu vietu. Šīs vietas meklējumos iesaistīti cilvēki no tās arhitektu grupas, kuri iebilst pret Okupācijas muzeja piebūves risinājumu, un jāņem vērā, ka viena no iecerēm bija būvēt šo ēku, rekonstruējot Rīgas Tehnisko universitāti. Daļa no šīs ēkas atrastos Strēlnieku laukumā, un, ņemot vērā, ka šādas ēkas paredzamā transporta kapacitāte ir daudz lielāka nekā Okupācijas muzejam, tas prasītu kompleksus risinājumus Strēlnieku laukumam," stāstīja Pujāts.

Jautāts, vai arhitektu sabiedrībā patlaban notiek kaut kāda dalīšanās, kad viena grupa grib "nobīdīt malā" citu projektus, lai atbrīvotu vietu un naudu saviem projektiem, Pujāts norādīja, ka nauda ir tikai viens aspekts.

"Domāju, ka arhitektam vienmēr ir svarīga viņa paša pašapliecināšanās. Ir arhitekti, kuri strādā pēc pasūtījuma, un ir arhitekti, kuri strādā un mēģina pārdot savu stilu. Ne vienmēr tā sava "es" izrādīšana ir noderīga pasūtītājam. Pasūtītājam vajag funkcionējošu objektu, mūsdienīgu, ērtu, lētu," sacīja Pujāts.

Viņš uzskata, ka tad, ja kādam Nākotnes nama projekts nepatīk, varēja pirms 10-20 gadiem iniciēt lēmumu, ka Okupācijas muzejs ir modernisma arhitektūras objekts, kuram jāpiešķir kultūras pieminekļa statuss. "Ja šis statuss būtu piešķirts, tad arhitekts, arī Gunārs Birkerts, pret šo objektu attiektos kā pret pieminekli. Ja šī arhitektu grupa par muzeju runā kā par vēsturisku substanci, tad kāpēc viņi par visām varītēm grib iet iekšā un stāstīt "mēs zinām, kā ir labāk"? Tāpēc, ka tur iekšā nekas neatbilst mūsdienu prasībām. Tad rodas pretruna - kas mums ir svarīgs? Vai tā ārējā čaula ir svarīga, bet iekšā viss ir jāmaina," skaidroja Pujāts.

Viņš skaidroja, ka Birkerts izstrādāja ideju, konceptuāli to pamatoja ar tumšo pagātni, gaišo tagadni un apskaidroto nākotni. Birkerta projektā esošā vide tiek mainīta ar ļoti minimāliem līdzekļiem, esošie objekti vizuāli tiek saglabāti, lai tie būtu nepārprotami redzami. Šis Birkerta redzējums pirms desmit gadiem tika publiski apspriests, un tagad viss ir pavirzījies uz priekšu līdz izstrādātam tehniskajam projektam.

Pujāts uzsvēra, ka iebildumi pret Birkerta projektu pat īsti nav formulēti. "Vienkārši - "slikts", "neatbilst". Tie jau pat īsti nav iebildumi. Galvenais iebildums ir "mēs zinām labāk". Es saprotu, ka "mēs" vienmēr "zinām labāk", jo svešs darbs tiek vērtēts saskaņā ar saviem veikumiem," sacīja Pujāts.

Arhitekts uzskata, ka šis projekts ir labs - ne jau tāpēc, ka Birkerts ir pasaules līmeņa arhitekts, bet gan tāpēc, ka viņam ir pieredze muzeju un izstāžu zāļu projektēšanā.

"Viņa projektētie objekti ir atzīti starp 100 labākajiem Amerikas darbiem, un Birkerts ir projektējis ne tikai ASV, viņa darbi ir arī Venecuēlā, Kanādā, daudzās citās pasaules valstīs. Tie ir sabiedriski objekti, tas nozīmē, ka valdības vai pašvaldības ir atzinušas viņa darbu par labu esam. Mēs šo ieceri sapratīsim varbūt tikai pēc 100 gadiem, un, iespējams, tā būs ievērības cienīga tikai ar to, ka Birkerts ir veidojis šo darbu," piebilda Pujāts.

LETA

Foto: Ieva Lūka/ LETA

=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

Komentēšanas noteikumi!