Tīrs ūdens – ieguvums tev un dabai
Lai gan mūsdienās par dabas aizsardzību aizdomājamies biežāk nekā pirms gadiem 20, taču pastāv faktori, kas, domājot par zaļu vidi, paslīd garām. Viens no šādiem nozīmīgiem kaitējumiem videi ir ūdens piesārņojums.
Ūdens piesārņojuma galvenie iemesli
Viens ir skaidrs – ūdens resursi pasaulē nav neizsmeļami, tāpēc tie ir jāsaudzē un jāizturas ar ievērību arī pret mums tik pašsaprotamu lietu kā ūdens. Lai saglabātu šo resursus, ikdienā ne tikai jāievēro taupība, piemēram, aizgriežot ūdens krānu, kad tiek mazgāti zobi, bet arī jārod iespējas ūdens resursu otrreizējai izmantošanai.
Ūdenstilpņu piesārņojums var rasties ne tikai no tiešas kaitīgo vielu ieplūšanas upē vai ezerā, bet arī saskaroties ar pieslāņotu gaisu vai zemi.
Ūdens tiek piesārņots no – ūdenī šķīstošiem nitrātiem un fosfātiem, kas var izraisīt eitrofikāciju, tādām ūdenī šķīstošām vielām, kā dažādi smago metālu savienojumu, sāļi vai skābes, dažādām ķīmiskām vielām, kā benzīns, plastmasas, pesticīdi, šķīdinātāji un naftas produkti, skābekli patērējošas vielas, kā organiskie atkritumi, dažādi medikamenti u.c. vielas.
Piemēram, naftas produkti, izplūstot ūdens vidē, veido plēvveidīgu virsmu, kas pārtrauc gaisa apmaiņu starp atmosfēru un ūdeni, kas kaitē ne tikai apkārtesošai augsnei un mums, bet arī nodara milzīgu ļaunumu dzīvajai radībai, kas atrodas ūdenstilpnes tuvumā. Piemēram, ūdensputni, nolaižoties šādā ūdenī, aplīp ar naftu, tas pats notiek ar zivīm un kukaiņiem.
Arī izmestie sadzīves atkritumi, tāpat vien neuzsūcas augsnē. Tie rada ne vien neestētisku skatu mums, cilvēkiem, bet arī rada nopietnas briesmas ūdeņu iemītniekiem, piemēram, ja šie atkritumi iekļūst dzīvnieku barībā.
Kā attīrīt dzeramo ūdeni?
Par virszemes ūdens avotiem visbiežāk tiek uzskatītas tādas ūdenstilpnes kā ezeri, upes, jūras un citas ūdenskrātuves. Gadījumos, kad pazemes ūdeņi neatbilst dzeramā ūdens kvalitātei, vai arī ir sarežģījumi ar to ieguvi, upes un ezeri tiek izmatoti dzeramā ūdens vajadzībām pilsētās. Jūras ūdeni izmanto ļoti retos gadījumos, jo tas ir jāatsāļo. Virszemes ūdeņu galvenā priekšrocība ir ērtā piekļuve, kā arī atšķirībā no pazemes ūdeņiem tie nav tik ļoti
Virszemes ūdens krātuves rodas nokrišņu un sniega kušanas rezultātā. Virszemes ūdeņu daudzums ir ļoti atšķirīgs visā pasaulē, piemēram, Latvija var lepoties ar savām saldūdens bagātībā. Latvijā ir ap 12.5 tūkstošu upju, strautu, valku, urgu un lielu grāvju. Kopējais upju garums, ieskaitot arī pašas mazākās upes, ir 37 500 km.
Pasaules ūdenskrātuvēs pastāv četri ūdens pieplūdes veidi:
Lietus ūdens – kas sastāda 60% no ūdens pieplūdes.
Sniega kušana – lai gan tā ir otrajā vietā, bet tikai mērenajā klimata joslā.
Pazemes ūdeņi – sastāda 30% no pasaules upju pieplūdes veida.
Ledāju kušana – ir vismazākais ūdens pieplūdes veids, jo sastāda tikai 1%.
Lai ūdens tiktu pienācīgi sagatavots lietošanai, tas tiek īpaši attīrīts no dažādiem piemaisījumiem un dezinficēts, jo virszemes ūdeņi satur augstu mikroorganismu piemaisījuma līmeni.
Pastāv vairākas ūdens attīrīšanas metodes:
1. Vārīšana – augstā temperatūrā iet bojā kaitīgie mikroorganismi.
2. Granulēta aktīvā oglekļa filtri – aktīvā ogle absorbē lielu daļu sliktās baktērijas.
3. Reversā osmoze – ūdens tiek attīrīts izmantojot puscaurlaidīgu membrānu.
4. Destilēšana – tvaiks saskaroties ar aukstu virsmu kondensējas
5. Ķīmiskā dezinfekcija – tās mīnuss ir tā, ka, ar šo metodi, nav iespējams nogalināt visus mikrobus.
6. Filtrēšana – tiek izmantoti keramiskie filtri, kas satur jodu, tomēr, ja jods ūdenī ir pa daudz, tas var kaitēt cilvēka veselībai.
7. Ūdens demineralizēšana – ūdens tiek destilēts, kas to attīra no minerāliem, tomēr šī metode iznīcina, cilvēka organismam tik vajadzīgos minerālus – kalciju, kāliju, magniju u.c.
Teksts:abc.lv
Foto: mara, marinephotobank, Di`s Eyes, Michelle Koller Photography, renata.dobranska/Flickr
