Arhitektūras eksportā svarīgs ir simpātiskākā pārdevēja faktors

Arhitekti, kuri viegli tiek pie darba Latvijā, ļoti viegli to var atrast arī ārzemēs, intervijā biznesa portālam "Nozare.lv" sacīja arhitektu biroja "1 plus 1" vadītājs arhitekts Mārtiņš Pīlēns. Latvijā ir daudz vidējas ambiciozitātes līmeņa arhitektūras - šeit nav ne slikti arhitekti, ne arī pārāk labi arhitekti, tomēr ārzemēs Latvijas arhitektiem pieprasa specifiskākas lietas - Latvijas arhitekti jau sen starptautiskos konkursos ir sevi pierādījuši ar dažādiem interesantiem objektiem. Latvijas arhitektūras lielākā kvalitāte ir tieši atturīgajā, mazliet necilajā arhitektūrā, ko vairāk novērtē ārzemēs, norādīja Pīlēns. Tāpat ļoti būtisks priekšnosacījums arhitektūras eksportam ir personisko kontaktu veidošana un pasūtījumu meklēšana, tādēļ arhitektam vienmēr "jāsēž uz čemodāniem" un jābūt gatavam braukt pie klienta.

Nacionālā arhitektūras padome jau apmēram pirms diviem gadiem ir norādījusi, ka arhitektūras eksportam jābūt starp valsts prioritātēm. Kāda patlaban ir situācija Latvijas arhitektūrā, un kāds ir tās eksporta potenciāls?

Latvijas arhitektūrā patlaban ir vērojama kvalitatīva izaugsme, kas novērojama gan vietējā tirgū, gan ārpus tā. Tas ir saistīts ar to, ka pasūtītāji mazliet vairāk uzmanības pievērš tam, ko viņi rezultātā lietos un cik ilgi lietos. Mans privāts novērojums ir tāds - varbūt mums visiem ir nedaudz mazāk darba, bet tas prasa daudz lielāku darba ieguldījumu no arhitekta puses.

Domāju, ka šī kvalitatīvā izaugsme ir parādījusies tieši pēdējā pusotra gada laikā. Uzreiz pēc krīzes tādas izaugsmes nebija, tad vienkārši bija stagnācija un nesapratne, bet tagad gan vietējiem pasūtītājiem, gan pasūtītājiem no ārzemēs šī izaugsme ir redzama. Mēs vienmēr esam atpalikuši no Eiropas valstīm domāšanā un sabiedrības gatavībā kaut kam jaunam, bet pamazām esam sākuši pārņemt to labāko, piemēram, koka būvniecība, esam sākuši saprast, kas ir ilgtspējīga būvniecība un tamlīdzīgas lietas. Tas viss patlaban atspoguļojas lielākās daļas Latvijas arhitektu biroju darbā un radītajos projektos.

Protams, ka katrs Latvijā cīnās mazliet par sevi, tad, kad ir darbs, tad atceramies tikai par sevi, tad kad nav darba, tad sanākam kopā, runājam par eksporta veicināšanas iespējām, mehānismiem, importa iespējām un vēl kaut kādām iespējām, bet pārsvarā visas šīs iniciatīvas izbeidzas tad, kad divi trīs tajās iesaistītie paši apaug ar saviem darbiem, un tā kopējā virzība nedaudz noplok. Tas saistīts ar to, ka viss zināmā mērā notiek pēc brīvprātības principa un katrs kopējām iniciatīvām velta tik daudz laika, cik viņam ir.

Ir veidojušās eksporta veicināšanas padomes, notikušas sēdes, veidotas dažādu iniciatīvu darba grupas, kuras strādā pie uzlabojumiem gan likumdošanā, gan iepirkumu sistēmā. Dažas no šīm iniciatīvām ir veiksmīgas, dažas ir apstājušās. Domāju, ka vēl kādu pusgadu šī darba rezultāti nebūs redzami, bet tad būs pirmie rezultāti.

Es pats sākotnēji piedalījos vienas eksporta veicināšanas darba grupas izveidē, bet vēlāk darba apjoma dēļ nespēju vairs tai sekot līdzi, tomēr zinu, ka šī grupa joprojām darbojas. Pats arī cenšos nepaļauties tikai uz to, kas ir šeit pat uz vietas, bet izglītoties ārpus valsts. Regulāri apmeklēju dažādus izglītojošus seminārus, un to grafiks nesakrita ar grafiku, kas bija nepieciešams, lai taptu šī eksportu veicinošā organizācija.

Bet šī organizācija ir tapusi?

Jā, tā ir tapusi. Tā ir Latvijas Arhitektu savienības arhitektūras eksporta veicināšanas grupa, tās vadītāji ir Mārtiņš Ošāns un Visvaldis Sarma. Paši arhitekti sev ir uztaisījuši eksportu veicinošu organizāciju, un tās darbības rezultāti pēc kāda laika būs redzami.

Jāsaka, ka arhitekti, kuri viegli tiek pie darba šeit Latvijā, ļoti viegli to var izdarīt arī ārzemēs. Latvijā ir daudz vidējas ambiciozitātes līmeņa arhitektūras - mēs neesam ne slikti arhitekti, ne arī pārāk labi arhitekti, vairumā esam tādi vidējā lauka spēlētāji. Ir pāris ļoti labi speciālisti uz koka māju rekonstrukcijām, kuriem ir drosme saskatīt izaicinājumu pārbūvē, tas piemīt tieši Latvijas arhitektiem. Tādēļ mums tirgus vienmēr ir un būs gan šeit, gan arī ārpusē.

Ārzemēs Latvijas arhitektiem pieprasa specifiskākas lietas - mēs jau sen starptautiskos konkursos esam sevi pierādījuši ar dažādiem interesantiem objektiem. Bieži vien šie objekti vietējā tirgū nemaz netiek atpazīti vai augsti vērtēti tieši savas atturības dēļ, necilības dēļ, jo Latvijā joprojām tiek augsti vērtēts košums un krāšņums. Taču mūsu lielākās kvalitātes ir tieši šajā atturīgajā, mazliet necilajā arhitektūrā - smalka vienkāršība ir mūsu nācijas vērtība. Mazliet vairāk to novērtē ārzemēs.

Ir arhitekti, kuri darbojas pie biroju pārbūvēm, rekonstrukcijām. Es pats patlaban strādāju pie vīna darītavas projekta Itālijā.

Redzu, ka ar to viss nebeidzas, no arhitekta patlaban tiek prasīts stipri vairāk, nekā arhitekts klasiskā izpratnē var dot. Lai arhitekts spētu sevi pārstāvēt eksporta tirgū, viņš izkaro šo tirgu, neatrodoties birojā. Tirgu var atrast dažādos izbraukumos, direktoru izglītības pasākumos, citos pasākumos, kuri netiešā veidā ir saistīti ar arhitektūru un kuros arhitekts var smelties pasūtījumus.

Tātad galvenais pasūtījumu avots ir arhitekta personiskie kontakti ar pasūtītāju? Vai nav iespējams atrast kādus pasūtījumus internetā, piemēram, kad tiek izsludināti kādi iepirkumi?

Es atkal gribētu atsaukties uz to vidējo ambiciozitāti, un pēc pasūtījumu meklēšanas internetā mēs ne ar ko neatšķirsimies uz igauņu, lietuviešu, bulgāru un citu fona. Tikai šī iemesla dēļ mūs neviens eksportā neizvēlēsies.

Eksportā ir līdzīgi kā tirgū - jūs taču ejat pie simpātiskākā pārdevēja, lai gan viņš tirgo tieši tās pašas zemenes, kādas ir uz blakus letes. Arhitektūrā šis simpātiskākā pārdevēja faktors ir vēl vairāk izteikts. Gadu vai divus - atkarībā no projekta lieluma - ar klientu runājot par projektu, personiskajam šarmam ir liela nozīme, tas zināmā veidā ir kā skaistumkonkurss. Personiskajam šarmam arhitektūrā tomēr ir lielāka nozīme nekā, piemēram, būvinženierim vai kādam citam pakalpojumam, kur kontakts ar klientu nav tik liels. Un tas ir faktors, kuru Latvijas arhitekti bieži vien aizmirst - personīgā harisma, personīgā klātbūtne, pašprezentācijas veids ir ārkārtīgi svarīgi.

Latvijā ir arī arhitektu biroji, kas ir perfekti specializējušies uz izsludinātajiem konkursiem - viņi uzvar katru otro vai trešo konkursu. Daudzi par šiem konkursiem pat nenojauš, bet ir cilvēki, kuri ir atraduši veidus un meklēšanas rīkus, kā tikt pie šiem konkursiem un tos uzvarēt. Viņiem nav par ko pārmest, viņi perfekti zina, ko grib.

Patlaban Latvijas arhitektūra neizbrauks ārpus valsts robežām, ja mēs vienkārši pateiksim - mīļie kaimiņi, te mēs esam, gribam eksportēt savus pakalpojumus. Tā nekas nesākas. Domāju, ka pagaidām mēs katrs gribam kaut ko citu un tas arī ir iemesls, kāpēc neveidojas kopēji eksporta mehānismi.

Manuprāt, ir diezgan svarīgi saprast, uz kuru pusi mēs skrienam. Puse no arhitektu birojiem perfekti runā krieviski, puse - angliski, ir pa kādam, kas runā franču un itāļu valodā. Visiem šiem birojiem nav viens kopīgs ceļavējš. Es domāju, ka mums kopīgi jāvienojas par to, kurš tirgus mums ir, otrkārt, kurš tirgus mums mentāli ir pa ceļam, treškārt, kurš tirgus mums ir sasniedzams lidojuma attāluma ziņā, jo komandējumi tomēr veido būtisku daļu no projektēšanas izmaksām. Mēs, protams, varam iedomāties, ka gribam kaut ko būvēt Šanhajā vai vēl kaut kur, bet, ja saliekam kopā komandējuma izmaksas un projekta apkalpošanu šeit uz vietas ar piecu vai sešu stundu darba laika starpību, iegūstam būtisku faktoru, kas mūs stipri ierobežo. Latvijas arhitekts var vai nu kā nišas profesionālis braukt uz jebkuru pasaules valsti un darīt tur to, ko viņš grib - tādi arhitekti mums varbūt ir divi vai trīs. Pārējie gluži vienkārši sniedz arhitektūras pakalpojumu, un ir jāievēro virkne nosacījumu. Ievērojot šos nosacījumus, projektu ģeogrāfija stipri sarūk.

Tātad eksports iespējams tikai uz Eiropu un NVS Eiropas daļu?

Jā, Skandināvija, tuvākās Eiropas valstis - gan ģeogrāfiskā attāluma, gan mentalitātes dēļ, un otrs tirgus mums ir slāviskā pasaule.

Vai drošāk un izdevīgāk ir tad, kad arhitektam tiek pasūtīta kāda standarta būve - biroju ēka, slimnīca, cita sabiedriska celtne, vai izdevīgāk ir tikt pie kāda ekskluzīvāka pasūtījuma?

Jā un nē. No vienas puses, Latvijas arhitektam ārzemēs projektēt ir izdevīgāk tieši loģistikas kompleksus, ledus halles, slimnīcas, bērnudārzus un citus šāda veida objektus - tie ir kompleksie projekti, kuriem klāt ir piekabināts būvniecības iepirkums. Šajos projektos arhitektūra kā tāda nespēlē galveno lomu, tie nav 100% no vērtējuma skalas, tur kopā ir gan arhitektūra, gan būvniecība, gan piegāde. Ja arhitekts ir gatavs pakļauties kādiem ierobežojumiem, striktākiem grafikiem, tad jāmērķē uz šādiem projektiem, jo tad darba tiešām būs daudz.

Bet šādos projektos arhitektam ir mazākas iespējas izpausties radoši.

Jā, tad radošā momenta ir mazāk, jūs esat vienkārši pakalpojuma sniedzējs, kurš regulāri, ar apmaksātiem rēķiniem, dara to, kas no viņa tiek prasīts. Bet šādā procesā pazūd arhitekts. Arhitektūras jēdziens šodien vispār ir mazliet izzudis - klients pats par sevi ir kļuvis mazliet agresīvāks, būvnieki uzvedas agresīvāk, arhitekti ir mazāk pašpārliecināti, ātrāk padodas un pakļaujas šīm prasībām.

Ir arī otra daļa. Tad ir arhitekts kā ikona, un šis arhitekts rada kvalitatīvus projektus, bet tā nav tā sadaļa, kur kāds liek iepirkumu sludinājumus. Jūs vai nu esat, vai neesat, un jūs izvēlas. Šī ir tā daļa, kurā pasūtījumus var atrast tikai caur personiskiem kontaktiem, un šī daļa ir interesanta visiem arhitektiem. Tas ir iemesls, kāpēc mēs vispār esam izvēlējušies studēt arhitektūru, pirkt arhitektūras grāmatas. Diemžēl šodien šī ideoloģiskā arhitektūra vienkārši pamazām izzūd, izzūd, izzūd, bet tad, kad gadās kāds kvalitatīvais projekts, tad saproti, kā dēļ to visu bija vērts sākt. Tās ir kā Olimpiādes gaidas sportistam - tu piedalies 15-20 sacensībās, lai uzturētu sevi formā un būtu gatavs uzvarēt Olimpiādi, kad pienāks laiks.

Vai šādā gadījumā vairs nav svarīgs pat finansiālais ieguvums, bet priekšplānā izvirzās iespēja realizēt sevi? Vai šādos kvalitatīvos projektos arī finansiālais ieguvums parasti ir labs?

Šādos projektos viss ir kopā - ir gan finansiālais izdevīgums, gan ideoloģiskais gandarījums. Principā jau arhitektūra nav nekāda zelta bedre, tā vairāk ir tāda pakalpojumu nozare, kur ir savs piecenojums un vēl kaut kas, bet bizness mums ir citur.

Kāda patlaban ir situācija - cik daudzi biroji strādā uz eksportu, varbūt ir tāda informācija?

Patlaban ārvalstu tirgos strādā daudz vairāk arhitektu biroju, nekā mēs domājam, vienkārši šie biroji nekur skaļi par to nestāsta. Baltkrievija, Ukraina - viss šis reģions ir pietiekami noklāts ar Latvijas arhitektu pakalpojumiem. Domāju, ka, ja ne katrs trešais vai piektais, bet katrs desmitais birojs noteikti kaut ko dara eksporta tirgos.

Ir daudzi biroji, kuri ir rūgti apdedzinājušies ar neapmaksātiem rēķiniem un citām šāda veida lietām, bet, kamēr mums nav kopīga mehānisma, kas pasaka priekšā, ko darīt, dod kādas līgumu sagataves, kopīgas apdrošināšanas formas, katrs pats apdedzinās savā veidā.

To visu varētu nodrošināt kāda virsorganizācija?

Principā, varētu. Manuprāt, jebkurā Eiropas Savienības valstī tiek izsniegts arhitekta sertifikāts, un man ir zināmi pienākumi pret šo sertifikātu. Pirmkārt, nedrīkstu darīt pāri nevienam, kurš projektu ir pasūtījis, otrkārt - šī ēka nedrīkst sagrūt, treškārt - regulāri jāapmeklē kursi, lai atjaunotu šo sertifikātu. Apmācības ietver gan aktuālākās izmaiņas Būvniecības likumā, vēl šādas tādas apmācības. Manuprāt, šis būtu tas īstais mirklis, kad jāpieslēdz eksporta pārdošanas instrumenti un vēl kaut kas, kas nāktu vienotā paketē.

Protams, tas nav tikai Latvijas Arhitektu savienības uzdevums. Savienības uzdevums ir rūpēties par arhitektiem šeit, nodrošināt viņus ar tirgu un sapratni, tāpēc nevajadzētu Latvijas Arhitektu savienībai pārmest, ka nav perfekti izstrādāts eksporta mehānisms. Daudz vairāk mums būtu nepieciešams, lai Latvijas sabiedrība būtu gatava ekspluatēt Latvijas arhitektus pienācīgā veidā, tas būtu uzdevums numur viens. Var runāt par eksportu, bet mums ir pietiekami daudz darba tepat uz vietas, tāpēc fokusēties uz eksportu kā uz vienīgo glābiņu nebūtu tā pareizākā taktika.

Ja eksporta nebūtu, tad arhitekti varētu iztikt arī ar vietējiem pasūtījumiem. Vai tomēr labāk meklēt pasūtījumus arī kaut kur ārzemēs?

Protams, ka konkurences un kaut kāda internacionālā svaiguma dēļ ir nepieciešami arī pasūtījumi ārzemēs. Nepieciešams skatiens gan uz āru, gan uz iekšu.

Kā būtu jāmainās sabiedrības pieprasījumam pēc labākas arhitektūras?

Jau minēju, ka šis pieprasījums pēc labākas arhitektūras ir palicis lielāks un intensīvāks. Šis pieprasījuma pieauguma laiks pagaidām vēl ir pārāk īss, lai to varētu kā konkrēti raksturot. Ja šis pieprasījuma pieaugums varētu saglabāties un stabilizēties, mēs par savu tirgu varētu arī nesūdzēties.

Patlaban pamazām tuvojamies tam, kā labu arhitektūru saprot Rietumeiropā, vēl esam no tā patālu, bet tuvojamies.

Kādi jūsu birojam ir projekti ārzemēs? Minējāt vīna darītavu Itālijā, varbūt ir vēl kādi?

Šobrīd ir tā, ka es pats savu privāto un visādu citu interešu dēļ esmu izlēmis specializēties tieši vīnu nišā. Šī niša tiek apgūta dažādos plenēros un citos pasākumos, tiekoties un runājot ar vīndariem, visiem skaidri pasakot, ka esmu arhitekts, rādot savu portfolio, ko es varu. Tas man ir atvēris šo vīna darītavu nišu. Tā es nonācu pie vīna darītavas projekta Itālijā, patlaban konsultējam arī vienas vīna darītavas pārbūvi Vācijā. Tā ir tā niša, kuru esmu sev nospraudis, un turpinu uz to spiest. Tā ir arī mana otrā augstākā izglītība - esmu vīnzinis, sertificēts vīndaris, un tas man ir atvēris šo nišas tirgu.

Tāpat šad un tad atbalstām un konsultējam citus eksporta pasākumus.

Savukārt birojs "1 plus 1" apkalpo internacionālus klientus Latvijā. Tās ir lielās kompānijas, kuras Latvijā meklē, izveido un iekārto lielos birojus. Tam visam aizmugurē stāv tāda lieta kā angļu valoda - jums jābūt gataviem klientu sagaidīt angļu valodā, sagatavot visus rasējumus angļu valodā, un tāpēc jābūt komandai, kas spēj to visu perfekti un precīzi sagatavot angļu valodā.

Nevis vienkārši valodas zināšanas, bet spēja profesionāli strādāt šajā valodā?

Jā, jāspēj šajā valodā strādāt. Mēs visi zinām valodu, aizbraucam uz Itāliju, pasūtām ēdienu restorānā, forši. Ar to nepietiek, jāspēj šajā valodā strādāt 16 stundas diennaktī, sagatavot visu dokumentus un paskaidrojumus. Tas ir serviss, ko sagaida klients, un uz to jābūt gataviem. Šī iemesla dēļ mans birojs patlaban strādā arī ar ārzemniekiem, algojam ne tikai Latvijas arhitektus. Divi mani darbinieki ir dzimuši, auguši, skolojušies ārzemēs, pārējie vismaz gadu vai pusgadu ir bijuši ārzemēs pieredzes apmaiņas programmā vai izglītoties.

Tāda 100% vietējā domāšana ar plašu skatu uz eksportu nav iespējama.

Kādi birojam ir bijuši lielākie biroju projekti starptautiskiem klientiem?

"Glaxo Smithkline" biroju iekārtojums, patlaban strādājam pie "If apdrošināšanas" biroju tīkla koncepta. Nesen tika paziņots par ASV koncerna "Cabot Corporation" ienākšanu Latvijā, un mēs veidojam viņu biroju, kas tiks nodots ekspluatācijā 4.augustā. Šajā gadījumā arhitekti mazliet paplašina robežas un ne tikai veido interjeru, bet arī palīdz klientam adaptēties jaunā tirgū.

Protams, es uzskatu, ka nedrīkst visu likt vienā grozā un pievērsties tikai biroju interjeriem. Projektu dažādība ir nepieciešama, pirmkārt, jau mentālajai un profesionālajai attīstībai, apskatot dažādas šķautnes vienlaicīgi, ļaujot paskatīties uz profesiju no malas. Dažādais portfelis piesaista lielāku uzmanību un arī pašiem nenogalina interesi par profesiju.

Tātad "1 plus 1" uzņemtos arī, piemēram, privātmājas projektēšanu?

Jā, mēs projektējam arī privātmājas. Darām to ne īpaši labprāt, bet klientiem, kuri ir gatavi iepazīties ar arhitektu un padalīties ar to, ko viņi vēlas, kas ir ļoti garš un privāts process, esam gatavi izstrādāt projektu. Es neesmu sevišķi gatavs radīt privātmāju cilvēkiem, kurus mēs neesam iepazinuši. Uzskatu, ka privātmāju bums Latvijā ir stipri pārprasts un diezgan lielā mērā dzēš šo priedēkli "privāt" māja pašā uzstādījumā. Privātmāja kā "privāt" māja nav šie pārāk standartizētie risinājumi, tie daudz laimīgāku nepadara.

Ar to domājāt internetā nopērkamos standarta projektus?

Vai nu internatā nopērkami, vai kādā vietējā birojā pēc līdzīgām sagatavēm pielāgots projekts. Uzskatu, ka privātmāja tieši ir tā vieta, kur nepieciešams jaunrades moments, turklāt vairāk, nekā tas patlaban tirgū ir sastopams.

Es saprotu, ka privātmājas nav tas tirgus segments, kas tik viegli par visu maksā, tomēr būtu jāizvērtē, vai privātmāju skaits Latvijā uz tukšo Rīgas dzīvokļu fona nav stipri par lielu. Manuprāt, privātmāju ir par daudz un ir pārāk daudz tukšu dzīvokļu Rīgas centrā, kas nekādā veidā neuzlabo Rīgu.

Ko varētu darīt, lai mazinātu tukšo dzīvokļu skaitu? Viss jau ir atkarīgs no namīpašniekiem, kuri nevēlas šos dzīvokļus piedāvāt īres tirgū.

Ja sabiedrība neveic spiedienu, tad nav arī šīs vēlmes. Stokholmā bija līdzīga situācija, bet tagad Stokholmas centrā visi dzīvokļi ir pārpildīti.

Rīgā centra ēkas tiek renovētas un piedāvātas tirgū tikai tad, ja par šo ēku interesējas termiņuzturēšanās atļauju kārotāji.

Sabiedrība patlaban vēl nav gatava saprast, ka dzīvoklis Rīgas centrā ir prestižs un urbānais dzīvesveids kā jēdziens eksistē pārāk maza cilvēku skaita galvās. Sabiedrības gatavība dzīvot dzīvokļos ir galvenais bremzējošais faktors, taču, ja parādīsies pieprasījums, būs arī piedāvājums. Pie pasīva pieprasījuma arī piedāvājums ir pasīvs.

Jo vairāk vietējo iedzīvotāju vēlēsies dzīvot dzīvokļos Rīgas centrā, jo biežāk namīpašnieki šos dzīvokļus renovēs un piedāvās īres tirgū?

Man tā gribētos domāt. Iespējams, ka tur vēl ir kādi desmit zemūdens akmeņi, kurus es patlaban neesmu apzinājis, un tāpēc nekas neizdodas.

Tas gadījumā nav saistīts ar Latvijas iedzīvotāju mentalitāti - vēlmi dzīvot savā mājā ar kādu zemesgabalu pie tās?

Jā, nav vēl izveidojusies sabiedrības vēlme dzīvot dzīvokļos. Domāju, ka ar gadiem tas notiks, tuvākajos gados šai vēlmei būtu jāattīstās. Labi, ka veidojas paraugdzīvokļi, dažādu līmeņu dzīvokļi, tajā skaitā augstas klases dzīvokļi, kuri pierāda, ka dzīvoklis centrā ir vērtība. Kaut kāda atblāzma no tā visa varētu sasniegt arī mazliet lielāku sabiedrības daļu.

Vai "1 plus 1" ir monopolizējis biroju interjeru tirgu lielajām korporācijām jeb jums ir pietiekami daudz konkurentu?

Domāju, ka neko neesam monopolizējuši, jo, strādāšana pie diviem vai trīs birojiem gadā nav nekāds monopolstāvoklis. Ir vēl pāris arhitektu biroji, kuri arī ir specializējušies biroju interjeru izveidē.

Jāskatās, kas notiek ar arhitektūru pēc tam, kad birojs ir uzbūvēts. Ja mēs varam šos interjerus eksportēt, pārdot savu pakalpojumu tepat uz vietas Latvijā, tad profesionāla attieksme pret darbu arī pēc tam, ir lieta, kas vēl ir mazliet neskaidra. Profesionāli attēli, preses relīzes, sagatavoti plāni publikācijām vēl pieklibo, un tas, ka "1 plus 1" šajā tirgū ir mazliet redzamāks par citiem, nozīmē tikai to, ka pievēršam mazliet lielāku uzmanību publicitātei pēc projekta realizācijas.

Vai pieprasījums pēc biroju telpu interjeru veidošanas tagad ir augošs?

Pamazām tas parādās. Pieprasījuma veidošanos sekmē tas, ka Latvijas tirgū ienāk starptautiskās kompānijas un šīs kompānijas ir mentāli gatavas tam, ka darba videi ir jābūt augstas kvalitātes un tas nav vienkārši trīs kvadrātmetru stūris, kurā ir iespiests darbagalds. Darba vide tomēr ir darbinieka lojalitātes jautājums. Kāpēc jums patīk kaut kur strādāt? Tāpēc, ka patīk darbs, patīk atalgojums un patīk nodrošinātā darba vide. Darba vides faktors kļūst arvien svarīgāks, un starptautisko kompāniju piemēram sāk sekot arī vietējās kompānijas. Ir nozares, kuras tam seko ātrāk un kurās ir arī pietiekams finansējums, piemēram, informācijas tehnoloģijas, kurās biroju vides jautājums kļūst arvien aktuālāks. Tomēr izvairīšanās no publicitātes dēļ daudzi biroju vides risinājumi neparādās publiskajā telpā un mēs mazāk uzzinām par šiem veiksmes stāstiem.

Biroja vides veidošana no biznesa viedokļa ir ienesīgs pasākums? Kāds tas ir salīdzinājumā ar citiem arhitektūras segmentiem, piemēram, privātmājām vai dzīvojamām ēkām?

Negribētu salīdzināt šos segmentus, kurš no tiem ir ienesīgāks. Viss ir atkarīgs no arhitekta un paša biroja. Viss ir atkarīgs no tā, vai pie risinājuma tiek strādāts augstvērtīgi, kvalitatīvi un ilgi, vai arī tas tiek ātri sasteigts. Sasteigta darba nodošana noteikti ir ienesīgākā, ja ir vēlme ātri nopelnīt, tad vajag ātri noslēgt līgumu un ātri un nekvalitatīvi iesniegt darbu. Tas ir bizness, taču šādā biznesā otrais, trešais pasūtījums vairs neuzradīsies. Arhitektūrā svarīgākais ir attieksme, personiskā karma, ko klients no jums vēlas saņemt. Protams, ka biroja vide daudzo kvadrātmetru dēļ un multiplicējamo risinājumu dēļ arhitektu birojam ir izdevīgāka nekā ļoti sarežģīta privātmāja, par kuras risinājumu ir jāpārliecina gan vīrs, gan sieva, gan bērni, gan sievasmāte. Parasti biroju telpu veidošanā darba ātrumu nodrošina profesionāli cilvēki, kuri zina savu kompetenci un pieņem profesionālus lēmumus - tas ir tas patīkamākais biroju izveides procesā. Tālākais jau ir atkarīgs no arhitekta, vai viņš no tā nopelna vai nepelna un cieš zaudējumus.

Cik maksā kāda liela uzņēmuma biroju tīkla koncepta izveide?

To es neatklāšu.

Jūs Latvijā neesat studējis nevienu dienu, tomēr kā vērtējat Latvijā iegūstamo arhitekta izglītību pēc tās kvalitātes un konkurētspējas?

Es pats esmu ārkārtīgi laimīgs, ka studēju ārzemēs Veimārā "Bauhaus" universitātē. Atgriežoties Latvijā, tas man ļāva daudzas lietas novērtēt ar tādu skatījumu no malas, tāpēc tirgu un vajadzības arhitektūrā vērtēju mazliet savādāk. Vietējā izglītība, manuprāt, vēl nav sasniegusi augstvērtīgu Eiropas līmeni.

Kāds tam ir iemesls?

Negribētu vainot apņēmību vai mācību programmu, tomēr izpratne un attieksme pagaidām vēl nav Eiropas līmenī. Manuprāt, nav iespējams, ka studenti vienlaikus strādā un mācās, jo izglītība ir pilnas slodzes darbs, it īpaši profesijā, kura ārkārtīgi ietekmē gan jūs, gan visu pārējo sabiedrību. Tam būtu nepieciešams lielāks valsts finansējums, kas varētu nodrošināt, ka studenti nestrādā, jo patlaban nevar pārmest kādam, kuram nav ko ēst, ka viņš studiju laikā skrien strādāt. Tas būtu nekorekti.

Iespējams, ka arī mācību programma pagaidām vēl gluži neatbilst šodienas vajadzībām.

Būtu jāizstrādā jauna programma?

Programma ir jāpilnveido, kaut kas ir jāizstrādā no jauna, bet nav arī jācenšas adaptēt pilnīgi visu, kas ir Eiropā. Mēs neesam Eiropas atblāzma, mums pašiem ir savs rokraksts un savs koncepts. Tāpēc mēs pastāvam kā latvieši un Latvija, un mums nav jābūt tādiem pašiem kā vāciešiem, somiem vai vēl kādam citam.

Lielākie sistēmas trūkumi ir koncepta brīvība un domāšana. Tehniskā ziņā nav nekādu problēmu, vai tā ir būvinženierija, vai materiālu zinātne, tās šeit pieprot, un tās ir augstā līmenī. Jāattīsta arhitektoniskās koncepcijas un domāšanas plašums, kas būtu jāsāk jau skolā, kur būtu jāiemāca domāt un būt gatavam dažādām situācijām un dažādiem risinājumiem. Individuālā pieeja, kas dažos attīsta radošos talantus, bet citos nē, būtu jāpiemēro jau skolas laikā. Vainot šīs pieejas trūkumā tikai augstskolu arī nebūtu korekti, jāmaina izglītības sistēma pašos pamatos.

Vai arhitektam, kurš absolvējis Rīgas Tehnisko universitāti, jāmeklē iespējas papildināt izglītību ārzemēs, lai viņš būtu konkurētspējīgs?

Mums ir pietiekami daudz piemēru un pietiekami daudz ārkārtīgi labu arhitektu, kas pilnībā iztiek ar vietējo izglītību, un viņiem nevarētu pārmest izglītības nepapildināšanu ārzemēs. Tas viss ir atkarīgs no paša cilvēka, un daudziem nemaz šī papildu izglītība nav nepieciešama, lai darītu to, ko jau dara šobrīd.

Arhitekts tieši ir tā profesija, kurā tu kaut kādā veidā esi mākslinieks, tieši īpatnējais plašās domāšanas veids rada daudz pievienotās vērtības, kura var ieraudzīt dienasgaismu tikai kombinācijā ar tehnisko izpratni. Bieži vien pašam arhitektam daudzas lietas nemaz nav jāpārzina, viņam ir jābūt komandai, kurā ir cilvēki, kas spēj paveikt konkrētus uzdevumus. Tomēr vissvarīgākie ir personiskie kontakti, personiskās domas, personiskā izpratne. Tieši tāpēc arhitekts ir arhitekts un tas ir vienas personas profesijas apzīmējums.

Šogad starp Arhitektūras gada balvas konkursam iesniegtajiem objektiem bija ļoti liels rekonstrukciju īpatsvars. Vai rekonstrukcijas nevis jaunbūves tagad ir dominējošais virziens Latvijas arhitektūrā?

Domāju, ka rekonstrukcijas ir gan diezgan dominējošs virziens, gan arī tas, ka tie ir projekti, kuriem nepieciešams stipri ilgāks laiks, un patlaban ir pienācis brīdis, kad daudzi sen, sen, iespējams, būvniecības buma laikā iesākti projekti ir sasnieguši gatavības stāvokli un tiek nodoti sabiedrības vērtēšanai. Tā ir gan tendence, gan sakritība.

Rekonstrukcijas un pārbūves Latvijā izplatītas vairāk nekā citur, un ļoti labi, ka tas tā ir, jo tā ir viena no lielākajām kvalitātēm, ko mēs protam. Tomēr negribētu apgalvot, ka rekonstrukcijas tagad pilnībā dominē Latvijas tirgū.

Zolitūdes traģēdijā sagruvušā lielveikala ēka savulaik saņēma Arhitektūras gada balvu. Cik liela šajā traģēdijā ir arhitekta atbildība, cik - būvinženiera un cik - būvnieku?

Kurš un cik lielā mērā vainīgs - to noskaidros izmeklējošās iestādes, šo sadaļu nekomentēšu, bet pilnīgi noteikti domāju, ka koncepti, kuri cenšas risināt lielveikala vai jebkura cita it kā anonīmās arhitektūras objekta daudz labāku integrēšanu sabiedrībā un pilsētvidē, ir tikai un vienīgi apsveicami. Šeit arhitekta nozīme ir drosmīga koncepta radīšanā un citu cilvēku pārliecināšanā izrēķināt visu nepieciešamo šāda koncepta realizēšanai. Protams, ka arhitekta atbildība nav zināt katru skrūvi un katru savienojumu. Zinām, ka bieži vien būvnieki, lietojot nekvalitatīvus materiālus, sabojā visu koncepciju un tad arhitekts ir galvenā redzamā persona, kurš šim konceptam ir iedrošinājis. Ja visas iesaistītās nozares savu darbu izdarītu kvalitatīvi, tad ar šādiem gadījumiem vispār nebūtu jāsaskaras, mēs tikai uzsvērtu un slavētu arhitektūru.

Ja mēs neturpināsim šādu objektu drosmīgu risinājumu izstrādi un integrēšanu pilsētvidē, tad vajadzība pēc arhitekta profesijas būs beigusies. Tad mēs būsim samierinājušies ar to, kas mums ir, nevēlēsimies ne izaugsmi, ne sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanu, iestāsies dziļa rutīna, un tā būs valstiskās domāšanas apstāšanās.

Foto: Ieva Čīka / LETA

2014.gada 22.jūlijā