Izteiktu celtniecības materiālu trūkumu izjutām būvniecības uzplaukuma periodā. Lai arī šobrīd nozare ne tuvu nav 2007. gada līmenī, straujais apjoma kritums var veicināt otru būvmateriālu deficīta vilni jeb – precīzāk – Latvijā samazināsies būvmateriālu imports, jo tirgotāji nodrošinās konkrētu pasūtījumu izpildi un faktiski neveidos uzkrājumus. Ja vēlēsieties kaut ko būvēt, tad, visticamāk, līdzīgi kā 90. gadu vidū vajadzīgo nāksies izvēlēties no košiem celtniecības materiālu katalogiem, vienoties par cenu, veikt avansa maksājumu un gaidīt, vai piegādātā prece atbildīs kvalitātes standartiem.

Nenoliedzami, tas apgrūtinās būvnieku darbu, turklāt nav nekāda pamata uzskatīt, ka līdz ar nozares apsīkumu materiālu cenas varētu kristies. Tieši pretēji – šogad vēl maijā fiksētais cenu kritums par 7,7%, salīdzinot ar attiecīgo laika periodu pērn, labākajā gadījumā varētu apstāties, sliktākajā – atkal kāpt uz augšu. Jāņem vērā, ka šobrīd būvmateriālu tirgotāji vēl strādā ar agrāk iepirktiem resursiem. Tā kā pieprasījums krītas, saprotams ir lēmums orientēties uz konkrētiem pasūtījumiem, un ievesto preču samazinājumu pārmest nevar.

Diemžēl šie apstākļi negatīvi ietekmēs kopējās būvniecības izmaksas. Pastāv liela varbūtība, ka tirgotājiem, iepērkot materiālus, ārvalstu partneri izvirzīs citus nosacījumus un tiks zaudētas līdzšinējās apjomu atlaides. Arī būvniekiem var nākties atsevišķu materiālu iegādei veikt tā saucamo individuālo pasūtījumu, kas automātiski nozīmē papildu sadārdzinājumu. Turklāt nevar izslēgt gadījumus, ka gandrīz jau noslēgtam objektam trūks vien kāda specifiska materiāla, bet, ja to nevarēs iegādāties Latvijā, atkal nāksies veikt atsevišķu pasūtījuma, kura loģistikas izmaksas vien var sasniegt nesamērīgu cenu.

Protams, nebūtu korekti akmeni mest būvmateriālu tirgotāju pusē. Jūtot nekustamā īpašuma tirgus fiasko, situācija ir stipri mainījusies arī šajā biznesa nišā. Tirgū palikuši ilgtermiņa spēlētāji, kas īstajā brīdī pieņēmuši pareizos lēmumus.

Arī būvniecības nozarē turpinās loģiskā tirgus attīrīšana, atsijājot tās celtniecības kompānijas, kas savu ātro izrāvienu nodrošināja ar nekustamā īpašuma bumu, tāpēc tagad ir visi priekšnosacījumi, lai turpmākā sadarbība starp abām pusēm tomēr būtu konstruktīva. Tomēr, lai tas notiktu, svarīgākais uzdevums ir uzticības atjaunošana savstarpējiem maksājumiem – tikai tad visi ķēdes posmi jutīsies droši. Savukārt būvnieki varēs būt pārliecināti par pasūtījuma izpildi noteiktajā termiņā.

Vērtējot banku sektora pozīciju, joprojām jūtama aizsardzības politika, baidoties uzņemties kārtējo risku. Uzskatu, ka situācijas risināšanā šajā brīdī daudz lielākā mērā būtu jāiesaistās valdībai. Ir jāsniedz skaidra vīzija, vai politiķi ir gatavi nodrošināt garantijas, izvērtējot riskus un nozares, kam tas patiešām ir vitāli nepieciešams. Jāatceras, ka būvniecības tirgus smagāko lejupslīdes punktu sasniegs tieši 2010. gadā, jo šobrīd daudzi vēl īsteno ilgtermiņa līgumus un agrāk iesāktus projektus. Līdz ar to proaktīva valdības reakcija varētu būt viens no aizsargiem, kas pasargātu vismaz to būvniecības apjomu, kura realizācija gaidāma nākamgad.

Andris Asars-Asarovskis,
būvkompānijas LEC valdes priekšsēdētājs
1993. gadā absolvējis Rīgas Tehnisko universitāti, ieguvis bakalaura grādu inženierzinātnēs; turpinot studijas, ieguvis radioinženiera kvalifikāciju. 2002. gadā apguvis ISO 9001:2000 kvalitātes sistēmas uzlabošanas kursu, 2003. gadā – kursu «Projektu vadīšana un plānošana». 1999. gadā ieguvis «BSI» un «Price Water House Riga» sertifikātu iekšējā finanšu audita veikšanā. 2001. gadā saņēmis Latvijas Satiksmes ministrijas profesionālās kvalifikācijas sertifikāciju telekomunikāciju tīkla, optisko, radio un citu līniju izstrādē, rekonstrukcijā un darbu vadīšanā. Kopš 2002. gada strādā būvkompānijā SIA «LEC». Šobrīd ir būvkompānijas SIA «LEC» valdes loceklis.

Latvijas Būvniecība #5