SpeciālistiGaismas festivāls “Staro Rīga” no 14. līdz 18. novembrim notika jau otro gadu, un gaismas objekti bez maksas bija apskatāmi no pulksten 18.00 līdz 23.00, ja vien tiem nebija kādas tehniskas kļūmes. Pasākuma kopējās izmaksas tika lēstas ap 300 000 latu, no kuriem Rīgas domes finansējums bija 90 000 latu. Jautājums par elektroenerģijas patēriņu starošanas laikā varētu būt pamatots, bet organizatori apgalvoja, ka lielākajā daļā objektu izmantoti ekonomiski risinājumi. Turklāt jebkuri svētki prasa izdevumus, bet ienākumu pusē var atzīmēt reti pozitīvo sabiedrības attieksmi. Īpašu interesi izraisīja vairāki programmā iekļautie interaktīvie objekti.
1.Sapņu odiseja Teātra ielā
2.Augšana, Aldaru iela
2.Augšana, Aldaru iela
3.Gaismas virsotnes Skanstes augstceltnēs
4.Tumsas dzēsēji pie gaismas objekta Dedzīgais
4.Tumsas dzēsēji pie gaismas objekta Dedzīgais
Festivāla dalībniekus un viesus iepriecēja mazie gaismu starojošie svētku suvenīri, karsta tēja, kafija un groks. Suvenīri atsauca atmiņā vecmāmiņas stāstus par Otrā pasaules kara gadiem, kad vācu okupācijas vara, lai mazinātu pretinieka aviācijas uzlidojumu briesmas, pavēlēja dienas tumšajā laikā pilnībā izslēgt ne tikai apgaismojumu, bet arī aptumšot dzīvokļu logus. Rīdzinieki tad vakaros esot izgājuši uz ielas ar lukturiem un fosforiscētām piespraudēm pie apģērba.
Tumsā gaisma labāk redzama, un šķiet, ka „Staro Rīga“ daudzviet bija par daudz fona gaismas – ielu apgaismojums, vitrīnas un reklāmas. Viss tas traucēja uztvert galveno – to, kas notiek „uz skatuves“. Teātrī, sākoties izrādei, lustrā izdziest gaisma. Līdzīgi būtu jārīkojas tajos svētku vakaros, kad daudzie rīdzinieki un pilsētas viesi iznāk ielās. Cita lieta ir ēku dekoratīvais apgaismojums. Tā ikdienā „Parex” bankas galvenā klientu apkalpošanas centra „Citadeles” fasāde enerģijas taupīšanas nolūkā diennakts tumšajā laikā netiek pilnībā izgaismota. Atbalstot „Staro Rīga” ieceri padarīt Rīgu gaišāku gada tumšākajā posmā, festivāla laikā ēkas gaismojums bija ieslēgts pilnībā.
Starp vairāk nekā piecdesmit lielākas un mazākas formas gaismas objektiem jāizceļ pamanāmākie, pie tam ne tikai lieluma, bet arī dziļāka satura un sirsnīgākā izpildījuma ziņā. Pie pēdējiem noteikti pieskaitāmi gaismas objekti, kas tapuši Latvijas Mākslas akadēmijas un Rīgas domes kopīgajā radošajā darbnīcā, kas notika Dizaina nodaļas Vides mākslas un Funkcionālā dizaina katedras docētāju Ingūnas Eleres, Barbaras Ābeles, Jāņa Andra Oša, Sandras Levānes, Ervina Pastora, Henrija Sinkeviča, Jura Krūmiņa vadībā, iesaistoties docentam Oļegam Tillbergam.
Blakus firmu lielizmēra instalācijām nelielā studentu personīgi veidotā gaismas objektu grupa – „Esi starā“, „Gaismoņi“ un „Gaismas parazīti“ – priecēja ar asprātīgo saturu. Cilvēcīgo mērogu tiem piešķīra plastiskās pantomīmas aktieru kustības. Pils laukuma apkārtnē pārvietojās tādi gaismas darbinieki kā Tumsas Dzēsējs, Ēnotājs un Dedzīgais. Cita komanda uz Torņa ielas aicināja uz kauju: „Esi starā, ej ar tumsu karā!“, pievēršot uzmanību tādām latviešu kaislībām kā sēņošana, makšķerēšana un līgošana.
Blakus firmu lielizmēra instalācijām nelielā studentu personīgi veidotā gaismas objektu grupa – „Esi starā“, „Gaismoņi“ un „Gaismas parazīti“ – priecēja ar asprātīgo saturu. Cilvēcīgo mērogu tiem piešķīra plastiskās pantomīmas aktieru kustības. Pils laukuma apkārtnē pārvietojās tādi gaismas darbinieki kā Tumsas Dzēsējs, Ēnotājs un Dedzīgais. Cita komanda uz Torņa ielas aicināja uz kauju: „Esi starā, ej ar tumsu karā!“, pievēršot uzmanību tādām latviešu kaislībām kā sēņošana, makšķerēšana un līgošana.
Vecrīgā Pēterbaznīcas tornis kā populārākais pilsētas panorāmas skatu laukums bija atvērts apmeklētājiem visu festivāla darbības laiku. Baznīcas tornis kļūst par bāku, kas lej gaismu pāri pilsētai, pilsētvidē veidojot nebijušu gaismas akcentu. Dziļāk bija rakuši tie autori, kas savu mākslas darbu veidoja, atsperoties ēkas vēsturē. Instalācijā “Cukerbekera atgriešanās” (ideja un realizācija „GaCo”) izmantota trīsdaļīgā noliktava Arsenāla ielā 5, kuru cēlis tirgotājs un kolēģiju asesors T. Cukerbekers 18. gadsimtā. Mūsdienās ēka ir labi saglabājusies, un par senajām funkcijām joprojām liecina trīs paceļamās ierīces pie jumta. Festivāla laikā tās atkal tika iedarbinātas, tās cilāja gaismas maisus un raidīja saules zaķīšus uz ēku fasādēm.
Pulvertornis ir bijis viena no svarīgākajām Rīgas aizsargbūvēm, kas kalpoja par galveno sargposteni pilsētas nocietinājumos, uzraugot piekļūšanas ceļus pilsētai no sauszemes. Festivāla laikā gaismas projekcijas “Rīgas sargs” (projekta realizētājs: kompānija NA) modrās acis vērīgi uzmanīja ikvienu. Arī skatītāji aptaujā apliecināja savas simpātijas sargam. Ne mazāk uzmanības saņēma video attēlu projekcija “Vienas mājas sapnis”, kas pārveidoja Latvijas Nacionālās operas fasādi, piešķirot ēkai nekad nebijušas formas un dekora elementus (Viktors Keino, Roberts Rubīns, Dzintars Krūmiņš, Ruslans Krūmiņš, Rostislavs Rekuta, Evgeniy Droomoff, radošā apvienība DABA).
Pārdaugavā gaismas un skaņas instalācija “Preses nams” atdzīvināja vienu no pamanāmākajām un neviennozīmīgi vērtētākajām Rīgas augstceltnēm, kas jau vairākus gadus ir pamesta. Ķīpsalas objektu mūzikas pavadībā varēja vērot no 11. novembra krastmalas. Ar gaismas un skaņas palīdzību Katrīna Neiburga un Andris Indāns (realizācija: PB) padarīja krāšņāku un neparastāku Daugavas kreisā krasta pelēko panorāmu, kurā ikdienā pamanāma tikai „Swedbankas” augstceltne.
Tālredzīgākie un dāsnākie investori izmantoja iespēju izgaismot ēkas, kas joprojām atrodas dzīvokļu un biroju pārdošanas listē. Tā festivāla augstākais objekts „Gaismas virsotnes” uz divām Skanstes augstceltnēm iezīmēja debesīs Rīgas augstāko ēku siluetus, ļaujot tās ieraudzīt no jebkuras vietas pilsētā. To fasādes bija pārvērstas par lielformāta gaismas ekrāniem. Krāsu salikumu maiņa bija redzama plašā apkārtnē un demonstrēja Skanstes nozīmīgākā arhitektoniskā akcenta lomu Rīgas labā krasta panorāmā. Vizuāli ļoti pievilcīgs skats – jo migla biezāka, jo staru kūļi debesīs efektīgāki.
Uzteicama ir ideja par spaini kā gaismas ķermeni “Staro Rīga” vizuālajā koncepcijā, kas izsaka festivāla pamatideju – nest gaismu tumšākajā laikā. Tā asprātīgi sakņojas senajā stāstā par malēniešiem, kas ar maisiem – un varbūt arī spaiņiem – esot nesuši gaismu ēkā bez logiem.
Nevar piekrist organizatoriem, ka informācija par objektiem ir izplatīta savlaicīgi. Nedēļa pirms svētkiem ir daudz par vēlu! Parasti cilvēki apmeklēt šāda tipa pasākumus plāno jau iepriekš. Īpaši tas attiecas uz ārzemju viesiem, kas starošanas laikā pat varētu speciāli ierasties Latvijas galvaspilsētā! Novembris ir daļa gada tumšākā sezonas, un tūrisma industrijai tukšais laiks sakrīt ar Latvijas valsts svētkiem. Šo defektu būtu vērts pārvērst par efektu. „Staro Rīga“ ir pirmais sekmīgais solis.
TEKSTS UN FOTO Jānis Lejnieks
Latvijas Architektūra, Burtnīca Nr.86
