Sporta zāle Talsos ir notikums Latvijas arhitektūrā. Ir svarīgi saprast, kāpēc šīs it kā izplatītās parādības (pašvaldības pasūtītas skolas piebūves, kas pašiem autoriem (!) šķiet mazāk veiksmīga nekā līdzīgs viņu darbs – Talsu valsts ģimnāzijas sporta zāle Brīvības ielā 29) kļūšana par Arhitektu savienība gada balvas ieguvēju profesionālajai publikai bija tik liels pārsteigums, ka to pat grūti analizēt.

Šogad vērtēšanai bija iesniegtas četras sporta būves, pērn – trīs, nerunājot par plašo, politiski motivēto, bet “arhitektoniski neizskaistināto” arēnu, skolu piebūvju un ledus haļļu būvniecību visā valstī. Tātad pirmais jautājums – kāpēc šī jaunbūve tika izcelta ārpus sava tipoloģiskā konteksta (tā drīkst apgalvot, jo gada balvu piešķir visu iesniegto darbu konkurencē). Savukārt otrs – kāpēc tas mūs pārsteidz (ar šo sajūtu saprotot neviennozīmīgo publikas reakciju, kas paradoksālā kārtā ne vienmēr ietver izbrīnu par apbalvošanas faktu kā tādu – to vienmēr var viegli novelt uz žūrijas subjektivitāti, skaidru vērtēšanas kritēriju trūkumu un tamlīdzīgi).

Konteksts, kas noteicis Talsu sporta zāles būvniecību un tās arhitektoniskos un inženieriskos risinājumus, spilgti ilustrē arvien biežākus gan mērķtiecīgos, gan stihiskos arhitektu darba jēgas meklējumus ārpus, nevis iekšpus arhitektūras. Arhitektiem šobrīd, pašiem to neapzinoties, vairāk rūp veids, kā domāt par arhitektūru, nevis kā to fiziski lietot. To var uzskatīt par globālu apjukumu informācijas pārsātinātības apstākļos vai arhitektam tipisko vēlmi būt kam vairāk par “tikai amatnieku”, taču ir būtiski šos stāvokļus – apjukumu un vēlmi – aplūkot neitrāli, bez sarkasma vai līdzjūtības.

Pirms ķerties pie konkrētas ēkas apskata, jānošķir divi kritēriju lauki: stilistiskais un ideoloģiskais. Tie ir cieši saistīti, taču, kopā jaukti, uzskatāmi par galveno mulsuma un neizpratnes cēloni, kas pašiem arhitektiem liedz pārējai publikai saprotami pastāstīt par arhitektūras kā telpas mākslas nozīmi. Stilistisko kritēriju laukā, kas ir aktuāls, gan praktiski projektējot, gan vēlāk vērtējot uzbūvēto, ietilpināmi visi profesionāli specifiskie apsvērumi. Tie rezultējas mākslinieciskajā tēlā, lai par ēku varētu teikt, ka tā ir glīta vai neglīta, labi sēž vai nesēž, ir proporcionāla, funkcionāli ērta, optimāli ekspluatējama un tā tālāk.

Viss uzdevumu loks, kas attiecas uz arhitekta amatniecisko un māksliniecisko prasmi un veiklību, ietverot arī efektīvus pilsētbūvnieciskos, funkcionālos un inženiertehniskos risinājumus, nevar tikt uzskatīts par universāli objektīviem kritērijiem, jo tieši izriet no konkrētā arhitekta telpas izjūtas, nevis noifertiskajiem* kanoniem un citiem vispārpieņemtiem priekšstatiem. Arhitektūras teorijā bieži nodalītie estētiskie un praktiskie kritēriji ir tas slidenais ceļš, kas novedis pie telpas dalīšanas elitārajā augstajā arhitektūrā un fona būvniecībā, kaut gan tās iedarbība vienmēr ir vienādi tieša.

Ideoloģisko kritēriju lauks savukārt aptver visus iepriekšminētos meklējumus “ārpus” arhitektūras – par neapejamiem padarītos politiskos, sociālos un ekonomiskos būvju radīšanas aspektus, kas bieži prevalē, jo šķietami daudz būtiskāk ietekmē ēkas lietotājus un sabiedrību. Par labu vai – pilnīgi pretēji – sliktu tiek atzīta tāda arhitektūra, kas var būt politiski angažēta, darbojas kā sociālās inženierijas instruments vai tapusi, tērējot publiskos līdzekļus. Sabiedriskajās debatēs par šiem aspektiem arhitektūras mākslinieciskie kritēriji tiek izstumti perifērijā kā nebūtiski vai arī izcelti visbiežāk negatīvā gaismā kā viena vai otra ideoloģiskā apsvēruma ilustrācija: “Tas sabiedrībai ir par dārgu!” “Kāpēc tērēt kultūras būvēm, ja ir tik daudz neatrisinātu sociālo problēmu,” utt. Teoretizējoša svaidīšanās starp šo divu kritēriju kopumiem ir pavadījusi arhitektus no 20. gadsimta sākuma līdz pat šodienai, un drīzs atrisinājums tai nav paredzams, vien ik pa laikam kāds klusi nosaka: “Arhitekti, nodarbojieties ar arhitektūru, nevis politiku…”

Šāds vienkāršots kritēriju nošķīrums nav jāuzskata par bināru jeb melnbaltu, abi attieksmju kopumi turpina savstarpēji viens otru papildināt. Tiesa, atsevišķi ņemti, varētu atvieglot arhitektūras uztveri, katram tās lietotājam pašam izvēloties, kurā pusē nostāties – intelektuāli apelēt pie ēkas tapšanas ideoloģiskajiem kontekstiem vai fiziski baudīt faktiskas telpas materialitāti.

Kaut gan Talsu sporta zāle ar nelielu stiklotu pāreju otrā stāva līmenī ir savienota ar 60. gados celtu tipveida skolas ēku, gan ievērojamo gabarītu, gan plastisko formu, gan funkcionālās organizācijas dēļ tā uzskatāma par patstāvīgu jaunbūvi. To vērts akcentēt tieši hronikas labad un arī norādot uz neretajām pārskatīšanas vērtajām valodiskajām divdomībām būvju tipoloģiskajā klasificēšanā – halle gada skatei tika pieteikta kā piebūve vai pat skolas rekonstrukcija. Taču žūrijas priekšsēdētājs Andris Kronbergs norādīja uz interesantu paradoksu: par labu rekonstrukciju vai piebūvi var uzskatīt tādu, kas nepazemina esošās ēkas kvalitāti, bet jaunā sporta zāle ir arhitektoniski tik pašpietiekama, ka veco skolu pat degradē.

Halles autori – UPB arhitekti – horizontāli cilindriskos apjomus pamato gan ar vēlmi vizuāli mīkstināt eventuāli agresīvo tik liela mēroga būves iespaidu uz vidi (jaunbūve atrodas vietā, kur mazpilsētnieciskais apbūves audums sairst apkārtnes pļavās un birzīs), gan ar konstruktīviem paņēmieniem padarīt celtnes kubatūru energoefektīvu. Šo aspektu kopsaucējs meklēts, eksperimentējot ar mainīgi liekto metāla nesošā karkasa šķērsprofilu. Mazākajā no abiem korpusiem izveidots aktīvs ieejas portāls – norāde uz kompleksa atvērtību un pieejamību ikvienam, ne tikai vietējiem skolasbērniem. Tajā kā telpa telpā izvietots arī ģērbtuvju un labierīcību bloks, bet virs tā – ar plašu stiklojumu pret āra sporta laukumu atvērta vingrošanas zāle.

Lielajā atrodas galvenā sporta zāle, kas ikdienā ar paceļamām membrānām sadalāma mazākos laukumos, bet ir piemērota arī lielāka mēroga sacensībām. Iekštelpā abi apjomi nolasāmi kā vienota lieltelpa, gan pateicoties caurejošajam skrejceļam, gan dienasgaismas klātbūtnei, kas ieplūst caur stiklotajām starpsienām un virsgaismām. Cilvēka auguma augstumā interjers padarīts intīmāks ar koka dēlīšu apdari, kas mazina metāla konstrukciju un apjoma seguma lokšņu atsvešināto sterilitāti.

Daudzo Latvijas skolu sporta zāļu konkurencē Talsu halli var uzskatīt par atšķirīgu un arhitektoniski interesantu gan funkcionālo, gan konstruktīvo risinājumu, gan materiālu lietojuma dēļ. Racionālu inženiertehnisko risinājumu dēļ ekspluatācijas izdevumi ir optimāli un samērojami ar pašvaldības budžetu. Tas ļauj apsveikt arhitektus, pasūtītājus, skolasbērnus un pilsētniekus ar glītu un ērtu celtni, kurai publiskie līdzekļi tērēti efektīvi. Sporta zāle ir pieejama ikvienam fiziskās aktivitātēs ieinteresētam talsiniekam, un tā ceļ viņa dzīvestelpas kvalitāti. Jautāsiet, kur tad atšķirība starp iepriekš nodalīto stila un ideoloģisko aspektu kopumu? Atšķirība pastāv katrā no mums privāti, bet dzīvestelpas kvalitāte un tās vārdā racionāli izlietotie publiskie līdzekļi ir sociālpolitisks uzstādījums, kura pasūtītājam ir jābūt sabiedrībai. Nav objektīvas arhitektūras mērauklas, un tā tāpat kā jebkura māksla var tikt klusi nēsāta sirdī, var tikt skaļi propagandēta un izdevīgi pārdota un var tikt sabradāta pūļa neizpratnes dēļ. Vērtējiet paši – kas pēc arhitektu sprieduma ēku padarījis par labāko šogad Latvijā uzcelto!

* Noiferts (Neufert) – vācu arhitekts Ernests Noiferts, pasaulē pazīstams arhitektu rokasgrāmatas autors; pirmoreiz publicēta 1936. gadā un daudzkārt atjaunināta.

TEKSTS: Vents Vīnbergs, arhitekts
FOTO: Juris Pīlēns

Latvijas Arhitektūra Burtnīca Nr.86