Daudzdzīvokļu dzīvojamā ēka Rīgā, Rūpniecības ielā 34a. Pasūtītājs – SIA „New View Estates Latvia”. Projekta autori – „Projektēšanas birojs ARHIS”, arhitekti Arnis Kleinbergs, Kristīne Klišāne, arhitekti-tehniķi Ģirts Kūla, Simona Ozola, vizualizācijas – Māris Putns. SIA „Jensen Consult Arhis inženieri” – būvkonstrukcijas; ūdensapgāde
un kanalizācija (ārējie un iekšējie tīkli), apkure, ventilācija un gaisa dzesēšana, siltummehānika; SIA „Inženieru birojs” – elektroapgāde (ārējie un iekšējie tīkli), vājstrāvas (ārējie un iekšējie tīkli). Būvuzņēmējs – SIA „Conti Būvētājs”.
Projektēšana – 2007. gads. Būvniecība – 2007.–2008. gads.

Bijušo rūpnīcu pārveidošana par dzīvojamām vai biroju ēkām šodien vairs nav nekāds jaunums, bet gan loģiska attīstība – industrializācija pilsētas centrā vai tuvējā centrā nav ne ekonomiski, ne ekoloģiski pamatota. Visbiežāk bijušās industriālās rūpnīcu teritorijas iesākumā pārtop par parkiem, izstāžu zālēm, mākslinieku darbnīcām vai dzīvesvietām, tā atjaunojot telpu un ienesot vidē dzīvību, izveidodamas jaunu vietas identitāti. Nākotnē šīs teritorijas daļēji saglabā savu jauno funkciju vai tiek attīstītas tālāk atbilstoši pilsētas vai investora plāniem. Otrs scenārijs – tūlītēja vietas transformācija paliekošā funkcijā parasti ekskluzīvās dzīvesvietās vai galīgajā variantā – vietas šķīstīšana, nojaucot vecās un to vietā uzbūvējot jaunas ēkas – lieltirgotavas, biroju centrus u.c.

Rīga un Latvija savulaik bija vienas no vadošajiem rūpniecības centriem cariskās Krievijas impērijā un Padomju Savienībā. Liela daļa šo vēstures liecību vēl šodien gaida vai ir tikko sagaidījušas savu atdzimšanu un jaunas identitātes definīciju – tādas ir gan VEF un Sarkandaugavas industriālās teritorijas un Hanzas ielas noliktavas, gan Rūpniecības ielas apbūve un Jelgavas cukurfabrikas teritorija, gan..., gan... .

Bijušās rūpnīcas „Druva” miltu noliktava, būvēta pagājušā gadsimta 70. gados un pārveidota par daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku „Park Side”, ir pirmais mēģinājums iezīmēt Rūpniecības ielai jaunas aprises. Projekts nomainīja ne vienu vien identitātes risinājumu, kuru diktēja pasūtītāja uzdevums – vecās ēkas pārbūve jāpapildina ar jaunu korpusu. Industriālām ēkām raksturīgo plašumu apvienojot ar funkcionālu plānojumu un mūsdienīgu dizainu, bija jāpiesaista pietiekami kaprīza mērķauditorija, kas haotiskajā kvartāla struktūrā saskatītu un novērtētu vietas potenciālu. Arhitektiem bija jārēķinās, ka to cilvēku skaits, kuri vēlēsies šeit dzīvot, būs neliels, toties viņi būs pārliecināti par savām vajadzībām. Bet vai tie būs radoši cilvēki, kas spēs ieskatīties pilsētas attīstības plānā, un pietiekami pārtikuši, lai varētu atļauties uzturēt šādu mājokli? Laikam ne velti attīstītājs apjoma identitāti definēja angļu valodā „Park Side”.

Vieta un telpa, šodien dižķibeles iemidzināta, klusi dus, tomēr ir dzīva un ar arhitektiem aktīvi sarunājusies visu projektēšanas laiku. Pirmie bijuši mēģinājumi vēsturisko rūpnīcas tēlu integrēt jaunā apjomā, jauno piebūvi veidojot izteikti horizontālu, pēc iespējas pieskaņojoties esošās ēkas raksturam. Tad sekojis apgrieztās plates periods, kad gluži otrādi – ar vertikālu dalījumu – notika mēģinājumi pretstatīt jauno vecajam. „Tomēr šie centieni nelikās pietiekami pārliecinoši un pilnībā zaudēja jēgu, kad kļuva skaidrs, ka piekārtā saliekamo paneļu fasāde tehnisku apsvērumu dēļ ir pilnībā jādemontē. Arī stiklojuma princips nebija pielāgojams jaunajai funkcijai un tika pieņemts lēmums veidot viengabalainu ēkas tēlu bez atsaucēm uz pagātni,” procesu atceras Arnis Kleinbergs.

Tad seko jau nenopietni nopietnāks periods – spēles ar formām. Šķiet, ka Rūpniecības iela sagurusi no nopietnības, ir pienācis pavasaris un laiks jokoties... Rodas nākamā versija, kuru kāds skatītājs no malas nodēvē par Flinstoniem, bet „Arhis” arhitekti birojā runā par Viestura brokastīm. Fasādes ielas projekcijas risinājums atgādina vēršaci ar blakus noliktu zaļo lociņu. Šodien Kleinbergs šo piedāvājumu atceras ar smaidu un piebilst, ka skices tika atrādītas pasūtītājam un iesniegtas arī būvvaldē. Domās vizualizējot iespējamo projekta attīstību materiālā, kopējā kontekstā, šķiet – šis risinājums visvairāk sasauktos ar vēsturi un padomju laikam raksturīgo fasādes pamatdalījumu, kuru viegli atsvaidzinātu atspulgu spēles balti krāsotajos stikla paneļos. Kuram tad nepatīk joki? Un, iespējams, tieši tāpēc pasūtītājs nobijās no potenciāli augstajām izmaksām un aicināja arhitektus turpināt meklējumus.

Process turpinās. Nenopietnību nomaina pārlieka nopietnība, un apjoms kļūst smagnēji trauksmains, ko vieglāk asociēt kā mēģinājumu koķetēt ar apkārtējo ražošanas vidi; fasādes strikti lineārais risinājums jaunajā vidē būtu pārāk aktīvs. Ietve gan atdzīvojas, bet tajā pašā laikā pārlieku stingri definē katra ķieģeļu zaldātiņa nemainīgo vietu. Keramisko apdares materiālu pasūtītājs neakceptē, būvvalde pamatoti iebilst pret ēkas augstumu.

Ikviena perioda beigas iezīmē jaunā sākumu, jo Rūpniecības iela, alkstot svaiguma, turpina sarunāties ar arhitektiem un it kā pačukst priekšā „man patīk vertikālas dominantes”. Tiek attīstīts jaunais, šodien redzamais galvenās fasādes veidošanas princips – vertikālais svītrkods. Diemžēl šis ir arī brīdis, kad pasūtītājs, ekonomisku apsvērumu vadīts, atsakās no dzīvokļu privātās ārtelpas (lodžijām), kas varēja kļūt par emocionālu un privāti tiešu saikni ar blakus esošo Viesturdārzu. Diemžēl, attaisnojoties ar parka tuvumu un plašajām atpūtas iespējām tajā, pazūd arī ideja par bērnu rotaļu laukumu iekšpagalmā, kur tagad izkārtotas autostāvvietas. Skumji, jo tieši labiekārtoti privātie pagalmi veido mikrokomūnas vienotību, atraisa iedzīvotājos savstarpējo garīgo komunikāciju un satuvina, kas tik ļoti nepieciešams mūsdienu haotiskajā un neiecietīgajā dzīves ritmā, lai veidotos jaunas sociālas saiknes. Arī iekšpagalma kaimiņu mājas un lielveikala muguras fasādes, kaut daļēji apdarinātas ar plastikāta reklāmas audekliem, visumā palikušas novārtā un veido monolīti drūmu iespaidu. Rūpniecības iela šodien klusībā cer, ka jaunie īpašnieki būs radoši un spēs atrast arī vienkāršus, bet elegantus zaļi domājošus risinājumus, tā daļēji atgādinot par tuvējo Viesturdārzu.

No fasādes nevar nolasīt, ka vecajam un jaunajam apjomam ir atšķirīgs stāvu skaits – attiecīgi pieci un seši. Ēkas viengabalainība panākta ar fasāžu apdares risinājumu un izteikti vertikālo dalījumu, kurā dažādos toņos krāsotās apmetuma slejas mijas ar stiklotām plaknēm. Augšējais stāvs abām ēkas daļām kopējs uz vienas augstuma atzīmes un ielas frontē, arī ēkas galos, atvirzīts no perimetra, vizuāli samazinot ietekmi uz Rūpniecības ielas telpu, kuras attīstības plāns paredz turpināt perimetrālo apbūvi ar zemākiem apjomu risinājumiem.

Par miltu noliktavas klātbūtni šodien liecina tikai lielais griestu augstums un iekštelpas ar pagaidām atklātajām konstrukcijām, kuras saglabāt vai paslēpt ir katra jaunā iemītnieka gaumes lieta. Vēsturiskajā ēkas daļā katrā stāvā izvietots tikai viens apmēram 256 m2 liels dzīvoklis ar griestu augstumu 4,80 m. Tuvojoties jaunajai ekonomiskajai situācijai, jaunuzceltajā ēkas daļā dzīvokļi veidoti mazāki – 64 līdz 153 m2. Viena no izcilākām vērtībām jaunā apjoma dzīvokļos ir Ganību dambja tālās skatu perspektīvas. Pirmais ēku stāvs atvēlēts sabiedriskai funkcijai. Pazemes autostāvvietu izbūvi neatļāva nestabilie ģeoloģiskie apstākļi – nesošie grunts slāņi sākas tikai 27 m dziļumā, bet gruntsūdens ir jau viena metra dziļumā.

Galvenās fasādes krāsojums, kas kļūst par jaunās vietas identitātes noteicēju, ir diezgan spilgts un rotaļīgs. Šķiet, zemapziņā Rūpniecības iela jau atkal sarunājusies ar arhitektiem un pavisam nejauši vecajā noliktavas ēkā no apcirkņiem izbirušie graudi sadīguši un sazaļojuši gar Rūpniecības ielu...

TEKSTS ILZE RUKŠĀNE, AINAVU ARHITEKTE
FOTO INDRIĶIS STŪRMANIS

Latvijas Architektūra, Burtnīca Nr.85