Augstcelma potējumi dārzā ir ekskluzīvi gan dekorativitātes, gan arī cenas ziņā. Lai ietaupītu naudu, bieži pērk mazākus augus. Diemžēl tie, atšķirībā no parastajiem kokiem un krūmiem, augumā nestiepjas un paliek potcelma augstumā arī pēc daudziem gadiem, un tad kociņa audzētājs jūtas vīlies, jo bija cerējis iegūt savā dārzā lielāku krāšņumu.

Tomēr situācija nav bezcerīga. Dekoratīvos augstcelma potējumus var padarīt augumā iespaidīgākus, ja kādam no augšējiem zariem piestiprina vertikālu balstu, tā liekot zaram pārtapt par kaut ko līdzīgu galotnei. Zara gals ar laiku tik un tā lieksies lejup, jo nokarenums tam ir, tā sakot, asinīs, taču pie balsta piesietā daļa ar laiku kļūs noturīgāka un pārtaps par stumbra pagarinājumu. Balsts stingri jāpiesien pie stumbra, lai tas noturētos stāvus arī stiprā vējā. Atsiešanai, ja iespējams, vajadzētu izraudzīties jaunu zaru, kam no potējuma vietas vismaz sprīža tiesu zars pavērsies uz augšu – šādu zariņu vieglāk izdresēt.
Balstam vēlams izmantot vieglus kociņus dabiskā krāsā vai, piemēram, bambusa stiebrus, kas ir stingrs un labi pacieš āra apstākļus – piesiets pie zara, tas var atrasties kokā vairākus gadus.
Attēlā redzamās nokarenās purpura ābeles vainagā iestiprinātais balsts tur atrodas trešo gadu. Tas noder ne tikai koka pastiepšanai garumā, bet arī līdzsvaro vainagu, jo stumbra pagarinātājzars noliekts uz to pusi, kur kociņam nav bijis zaru (vainags nav bijis simetrisks, visi zari karājušies uz vienu pusi). Tādā pašā veidā dārza saimnieki pastiepuši garāku arī nokareno lapegli, karagānu un vītolu.

Autore: Anita Boldāne