7. Kristīnes dārza darbs. Jātaisa stādījumu inventarizācija
Duglāziju mežiņš dārza tālajā stūrī. Aiz tā - vītolu džungļi.
Vajadzība šķita ļoti liela, tāpēc daudz netika prātots, tieši kādus skujeņus pirkt. Kurš stādiņš Baltezera kokaudzētavā iepatikās, to arī nopirku. Vienīgais, ko toreiz izdarīju prātīgi, bija tas, ka saglabāju augu nosaukumus. Vēlāk mans vīrs uztaisīja zemē iespraužamus uzrakstus, un tos es saliku pie visiem augiem, kuri pašai vēl nebija īsti iegūluši atmiņā. Šāda māksla sanāca "uz dullo" - duglāzijas sastādīju es, bet lapkoks (kā to sauc, nezinu) ir dabasmātes sēts.
Kad skujeņi sāka stiepties un plesties, sapratu, ka šis tas ir izdevies, bet šis tas ir nošauts greizi. Vietām augi vienkārši bija sabāzti pārāk cieši cits pie cita, tāpēc dažus nāksies izvākt ārā, lai atlikušie nenonīktu. Necerēti kupli saauga mikrobiotas un zemie kadiķi ‘Repanda’ – tā kā tie aug blakus vienā dobē, tad kādu no turienes būs jāceļ ārā – jau tagad tie savijušies krustu šķērsu ar zariem. Nekāda skata – tīrais džunglis! Par prieku un reizē par nelaimi - pārlieku kupli saauguši kadiķi 'Mint Julep'- ļoti skaisti, koši zaļi krūmi arī ziemā.Tos es ārā neraušu, nāksies pavākt prom kaimiņos augošos citus kadiķus. Pēc pirmās trakās stādu pirkšanas tūres dabūju "Dārza ceļvedi" – katalogu, kur var atrast īsus aprakstus par kokaugiem. Tagad gan vispirms apskatos katalogā, kas tas būs par augu – cik plats, cik augsts, kādas formas vainags un kādas krāsas skujas, un tikai tad pērku, ja tas iederēsies atvēlētajā vietā. Bet pirmā gada stādījumi šogad man sagādās diezgan daudz darba. Jau stāstīju, ka šajā siltajā ziemā diezgan daudz pa dārzu staipīju jau palielus augus – arī skujeņus, jo biju sapratusi, ka tie ielikti nepareizā vietā. Nu būs jāstaipa vēl arī citi krūmi un koki.. Kad skujeņi kļuva lielāki, ieraudzīju vēl vienu kļūmi: gribēdama, lai dārzs ir krāsaināks, gandrīz vai katrā skujeņu grupā biju salikusi visu tobrīd iespējamo nokrāsu skujeņus – zilganus, pelēcīgus, dzeltenus, zaļus un vēl kaut kādus – nu tīrais rosols! Kaut kur jau es atstāšu šo raibumu, bet principā tomēr nāksies grupas palabot, lai savstarpēji tās būtu atšķirīgas. Kaut vai lai varu vīram pateikt, ka vajag aizvest kūdru uz zilo vai dzelteno dobi. Tagad jārāda ar pirkstu vai jāzīmē plāns uz papīra, ja gribu, lai viņš bez manas klātbūtnes atrod vajadzīgo stādījumu. Pašlaik man milzīgs prieks ir par egļu mežiņu, kas aug gar žogu vārtu tuvumā. Egles ir dažādas, viena par otru skaistāka, un vismaz pagaidām tām visām tur pietiek vietas – cita citu tās neaizsedz. Korejas balteglei un Eiropas balteglei jau ir čiekuri. {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
