22. Kristīnes dārza darbs. Ar Penosil putām pret zāli
Pēc tam mēģinājām urbināt ar cietiem un asiem priekšmetiem – ar nazi, skrūvgriezi, kaltu – gatavā anekdote! Un atkal nekas nesanāca, jo zemi gan tā izdevās izbakstīt no šķirbas laukā, bet ne saknes, tās tik un tā bija jāvelk laukā ar pirkstiem. Kad stundu tā biju rāpojusi pa trotuāru, pirkstu gali bija asiņaini. Trakākais ir tas, ka spraugas ir dažāda platuma – ir tādas, kur var ērti iebāzt pirkstus un satvert nezāli, bet ir tādas, kur knapi nazi var iestumt iekšā. Tāpēc mums nekādi neizdevās atrast vienu piemērotu rīku., ar kuru varētu izurbināt visas spraugas. Bija jāņemas kā ķirurgam operācijā ar dažādiem instrumentiem. Otrajā gadā pateicām sev – viss, uz trotuāra vairs nelauzīsim nagus! Indēsim nezāles! Tā pāris reizes arī izdarījām, taču beigtas tās bija tikai pēc divām nedēļām, kad tās varēja viegli izvākt laukā. Un visu šo laiku spraugās rēgojās dzeltējoši nezāļu kušķi! Trakākais bija tas, ka pēc maza laiciņa spraugās atkal ieviesās nezāles, un atkal bija jāmeklē inde. Izmēģināju arī karsto paņēmienu – lēju spraugās verdošu ūdeni. Lapas karstumā noļuka, bet nezāles palika dzīvas. Bēru spraugās sāli, jo zināju, ka sāls ir kaitīga augiem. Un arī tas nelīdzēja. Pat trauku mazgāšanas līdzekli ielēju kādā spraugā! Es varu tikai apbrīnot Latvijas dabiskās floras vitalitāti! Man šī ņemšanās ar visādām vielām beidzot apnika, tajā laikā man bija zīdāma mazā meitiņa, un es negribēju tik daudz kontaktēties ar veselībai kaitīgām ķimikālijām. Tāpēc devos uz dārzu veikalu meklēt kaut ko piemērotāku. Pārdevēja man ieteica speciālu burta L formas asmeni ar rokturi, asmeni varēja iebāzt spraugā un tur nogriezt nezāles sakni, bet pašu nepuķi izcelt laukā. Arī zemi varēja izņemt no spraugas reizē ar saknēm. Man tas šķita cerīgi, jo nodomāju, ka, izceļot zemi no spraugām, nezālēm nebūs, kur ieskaņoties vai vismaz tas notiks daudz lēnāk. Patiesībā rīks bija tieši tāds, kā pārdevēja teica, un tas bija labākais instruments cīņā pret nelūgtiem spraugu aizpildītājiem. Taču galvenā problēma palika – reizes trīs sezonā, bet lietainā laikā vēl vairāk, tomēr bija jārāpo ar šo verķi rokās pa trotuāriem, pēc tam jāsaslauka visi gruži un jāstiepj uz kompostu. Šopavasar atkal izmisīgi lauzījām galvu, ko iesākt. Maija svētkos pie mums bija ciemos radiņi, un vienam no viņiem ienāca prātā aizbetonēt spraugas. Nebūs spraugu, nebūs nezāļu! Otrs iebilda, ka tā varot sabojāt trotuāra plāksnes, ja nebūs, kur ūdenim notecēt, un ziemā šo vienlaidu betona segumu salauzīšot sals. Neatceros,, kurš, bet viens no viesiem ieteicās, ka varētu pamēģināt iepūst spraugās montāžas putas. Tās ir elastīgas, tāpēc trotuārs ziemā netikšot salauzts. Tās blīvi aizpildīs spraugas – utt. Man uzreiz iepatikās šī doma. Mājās bija divi Penosil putu baloni, un tos tad arī uzreiz vīrs iepūta iztīrītajās spraugās. Iepildīja līdz ar trotuāra virsmu, taču pēc maza laiciņa putas piepūtas un burbuļveidā pacēlās virs trotuāra. Uzkāpjot ar kāju uz šī burbuļa, bija sajūta, ka tas ir kaut kas gumijai līdzīgs, nedaudz saplaka zem mana svara, bet, kad nokāpu nost, atkal pacēlās.
Tā atstāt nevar, jo tad jau nevarēs noslaucīt trotuāru – visi gruži paliks putu rāmja iekšienē un ar slotu tos nevarēs izcelt laukā. Laikam nāksies lieko putu daļu nogriezt. Kas pēc tam notiks ar spraugu blīvējumu, nespēju pat iedomāties. Varbūt saulē sakaltīs, varbūt izdrups, varbūt lietū kaut kas notiks... Lai vai kā – eksperiments ir sācies. Pagaidām laukums izskatās šausmīgi.
{ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes} {ABC_POLL ID=bruga_ravesana}
