15. Kristīnes dārza darbs. Uzlaboju augiem garastāvokli
Ar šausmām skatos uz pašu ūdensmalu, kur daudzgadīgo zāļu mudžeklī asnus mēģina dzīt telēkijas, kazbārži, vīgriezes un ligulārijas. Pagājušajā gadā cīņā ar nikno dīķmalas zāli es neuzvarēju, jo gar pašu ūdeni nekā nevarēju tās nezāles ne izplūkt, ne izkaplēt, neriskējot iegāzties ūdenī. Un zāles saknes pa zemi gāja uz priekšu kā tanki. Ir doma dīķmalu nosegt ar melno plēvi – varbūt tā nosmacēs zāli...Bet pašlaik pie dīķa vēl nekas nav darāms. Nekas nav darāms arī lielajā augu grupā pļavas vidū pie kanalizācijas kontrolakas, tāpēc ka rudenī un ziemā diezgan daudzas ziemcietes un krūmus no šīs vietas izņēmu ārā, dalīju cerus un stādīju citur, un tagad vairs neatceros, kur kas šajā grupā atrodas. Atliek tikai gaidīt, kad sāks dīgt, - tad arī sapratīšu, kas ir kas. Īsti nezinu, ko darīt ar pīlādzi, kas kaut kā nepamanīti izaudzis no augststumbrā potētas melnās aronijas potcelma un nu jau augumā pārsniedz pašu aroniju. Varbūt ļaut, lai aug kā jumts virs aronijas? Nekur tādu ērmu neesmu redzējusi... Priecājos par ziemā stādītajiem kokiem un krūmiem – visi izskatās dzīvi, ar pilniem pumpuriem, daži jau ar lapām. Pat Ziemassvētku egle, ko ziemā atvedu šurp pusbeigtu, izskatās pavisam labi, – es tai tikai apgriezu nīkulīgo galotni. Priecājos arī par savu galveno skujeņu dobi – visi kadiķi, tūjas un pacipreses ir sveiki un veseli. Un rozes arī šopavasar dzīvākas nekā jebkad agrāk. Lapas jau tik lielas, ka tīri vai bail, ka neapsalst, jo ir taču tikai aprīļa vidus! Pirmo gadu uzziedējis kizils. Nez, vai dabūšu redzēt arī ogas? Ēst tās gan netaisos. Kādreiz pagaršoju - skābas, ka ne izturēt! salīdzinājumā ar kizilu krūmcidoniju auglis ir konfekte. Bažas rada mana skaistule Rumēlijas priede – tai austrumu pusē gandrīz pusē no koka augstuma ir dzeltenīgas skujas. Atceros, kādreiz lasīju, ka šī priede esot slimību ieņēmīga. Vai tas nozīmē, ka arī manu priedi skārusi kāda infekcija? Kā ar to cīnīties? Nav ne jausmas. Nesaprotu arī, kāpēc vienai zem bērza augošajai mūžzaļajai mahonijai lapas ir brūnganas, it kā būtu apdegušas vai apsalušas. Vai tas nozīmē, ka mahonijas jāsedz tāpat kā pacipreses? bet šoziem taču nevarēja ne apsalt, ne apdegt saulē!
Ar augļu kociņiem viss kārtībā, šaubīgāka izskatās vienīgi ābele ‘Forele", ko pagājušajā vasarā traumēja ar trimmeri. Gandrīz visa miza bija nost! Redzēs, vai izdzīvos. Mēs nezinājām, vai ir iespējams kociņam kaut kā palīdzētu, un paļāvāmies uz māti Dabu. Tā pļavas daļa, ko pļaujam visu vasaru, jau ir sulīgi zaļa, bet nepļautā – kūla kā jau kūla! Šis ir tas brīdis, kad man tomēr gribētos, lai visa platība būtu pļauta. Varbūt tomēr jāpērk minitraktors?
Prieks par to, kas aug un plaukst, bet acīs duras neapkoptās dobes malas. Tās aprakšu tad, kad būs labāks laiks – pa dubļiem diez kas nav rakāties. Pievēršos elementāriem dārza tīrīšanas darbiem. Daudz kur dobēs vēl aizķērušas pērnās ozollapas – tās jāizvelk ārā, lai nebūtu, kur gliemežiem patverties un lai labāk izskatās. Darbs piņķerīgs, bet vajadzīgs – ņemu īskātaino vēdekļveida grābeklīti un savus desmit pirkstus un, tikko mitējas lietus, sāku ieskāt dobes. Savāktās lapas un citus gružus nededzinu, bet nesu uz kompostu. Kad to izdarīju, iedomājos par gliemežiem, kas tajās lapās varētu būt palikuši. Varbūt tomēr vajadzēja dedzināt? Patiesībā manu dārzkopja dzīvi apgrūtina šīs dažādās iespējas – varbūt vajag darīt tā, bet varbūt labāk šitā? Tu svārsties, šaubies, iedomājies, ka droši vien ir vēl kāds, pavisam drošs un labs risinājums, - beigās izšķiries par labu kādam no tiem, bet ar laiku aizmirsti, kā galu galā tika darīts, un nekādas morāles, kas noderētu citreiz, nav. Es priecājos par iespēju rakstīt šo dienasgrāmatu – tajā salieku ne tikai savus darbus, bet arī visas šaubas. Un tagad tas nekur nepazudīs, pēc kāda laika varēšu atšķirt atpakaļ un paskatīties, kāpēc iznācis tā, kā ir iznācis. {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
