14. Kristīnes dārza darbs. Zālē ieaugušas celiņu plāksnes
Otrs iemesls – atdurtā velēna pēc tam jāaizvāc prom uz komposta kaudzi, bet tajā ir arī akmeņi. Nākas pārcilāt velēnas un savākt šķembas, lai zeme, ko metu kompostā, ir tīra. Trešais iemesls, varbūt pats galvenais, - sirds dziļumos uzskatu, ka tas ir nejēdzīgs darbs. Man ir apnicis bakstīties ar lāpstu, gribētu kādu vieglāku, ātrāku, mūsdienīgāku paņēmienu. Vislabāk ar kādu motorizētu tehniku, bet man nav ne jausmas, vai kaut kas tāds vispār ir pasaulē radīts. Vismaz veikalos neko piemērotu neesmu redzējusi. Kad biju ekskursijā uz Strūbergu ģimenes paraugdārzu, saimnieks rādīja ar rokām stumjamu celiņu malu atgriezēju, ko pats bija uzmeistarojis. Pēc katras zāles pļaušanas ar to viņš vienkārši nobrauc celiņu malas – un viss ir perfektā kārtībā! Nesaprotu, kāpēc neviens nav varējis tādas ierīces ražot lielākā skaitā. Es būtu pirmā, kas to pirktu, pat ja tas maksātu vairāk par simts latiem. Taču nerakt nevar, jo pļaujmašīna nespēj nogriezt zemās, stīgojošās zāles, un tās neglābjami lien uz celiņiem un pēc tam pa plākšņu starpām dodas arī uz dobēm. Visi gruži un lielo koku nobiras aizķeras aiz šīm zāļu astēm, tāpēc vietās, kur to sakrājies vairāk, plāksnes nevar labi noslaucīt – pagalms izskatās, kā kad saimnieki nepazītu slotu. Un tad nekas cits neatliek kā ravēt plākšņu starpas. Tas patiešām ir stulbi! Un tā es ņemu lāpstu ar taisnu asmens apakšējo malu (parastas lāpstas ar noapaļotu vai spicu malu neder, jo veido nelīdzenu grāvīti!) un apmēram 40 grādu leņķī no zāliena puses spraužu zemē, līdz lāpsta atduras pret trotuāra plāksni. Izceļu atdurto zemes strēmeli un metu nevis ķerrā, kā, protams, būtu racionālāk, bet kaudzē, lai to pēcāk izieskātu, meklējot akmeņus. Pelnrušķītes darbs. Taču akmeņus nevar atstāt zālienā, citādi uz tiem vēlāk lauzīšu pļaujmašīnu. Iznāk dubulta zemes un akmeņu pārcilāšana. Darbs iet gausi uz priekšu arī tāpēc, ka taisnajai lāpstai ir pašaurs asmens, necik platu joslu nevar vienā ņēmienā izcelt. Var jau būt, ka ir dabūjamas arī platākas lāpstas, bet man nav gadījies tādu redzēt. Vasarā vajadzētu vēl kādu reizi pārrakt malas, jo grāvīši atkal aizbirst ar zemi un tur ieviešas zāle. Bet tad parasti darbu ir tik daudz, ka vairs nav ne laika, ne dukas ņemties ar celiņiem, tāpēc uz rudens pusi tie jau sāk izskatīties tā, it kā nekad nebūtu kopti. Klusībā šķendējos, ka mans vīrs nav tāds izgudrotājs kā Strūbergu saimnieks, kurš spēja ne tikai izdomāt ierīci, ar kuru atvieglot šo stulbo darbu, bet arī spēja to izgatavot. Esmu pārliecināta: ja viņam pašam divreiz gadā būtu jābakstās ar lāpstu gar celiņiem, gan jau kaut ko izdomātu. Esmu novērojusi, ka tie dārzi, kuros vīrietis ir galvenais vai vismaz līdzvērtīgs un tikpat ieinteresēts dārza kopējs kā sieviete, teritorija izskatās daudz civilizētāka un kārtīgāka. Tikai sieviešu (neatkarīgi no vecuma un izglītības!) aprūpētie dārzi vienmēr "izceļas" ar šādiem tādiem kaut kur salasītiem augu atbalsta mietiņiem, draņķīgām dobju apmalēm no šīfera, veciem ķieģeļiem un tamlīdzīgiem materiāliem, izļurkātiem žogiem, neizgrieztiem koku zariem, baismīga paskata un apšaubāmas konstrukcijas komposta kaudzēm – un tā tālāk. Kaut kas no šiem "šedevriem" ir arī manā dārzā. {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
