10. darbs. Strīds par sniegu
Piebraucamo ceļu pašvaldība bija notīrījusi, kā arī bija solīts, kad piezvanīju uz pagastu un jautāju, vai nebūtu iespējams notīrīt ceļu uz mūsmājām. Bet vēl jau bija jātiek arī savā sētā! Vārtiem priekšā ceļa šķūrētājs bija sastūmis pamatīgu sniega grēdu. Vispirms tajā vajadzēja izgrauzt mašīnas platuma caurumu. Strādājām abi divi nosvīduši, kamēr pārrakām to kaudzi, kas jau bija diezgan sablīvējusies, katrs dūriens kupenā prasīja piepūli. Arī pēc tam, kad izdevās atvērt vārtus, iebraukt pagalmā nevarēja, jo sniega bija patiešām daudz. Izmērīju tā dziļumu, sanāca 42 cm. Metāmies ar lāpstām virsū šiem sniega kubikmetriem, un uzreiz sākās domstarpības. Es saku: viss sniegs jāmet pa labi, autostāvlaukumā, nevis pa kreisi, zālienā un stādījumos. Vīrs saka: viņš netaisīšot sniega kalnu pagalmā, kurš tur stāvēs līdz maijam un visu laiku uz laukuma būs peļķes un apledojums. Es saku: ja tā kaudze līdz maija vidum stāvēs zālienā, uz krūmiem un puķēm, tad visa šī veģetācija zem sniega kalna būs pagalam! Zeme ir silta, augu saknes jau strādā, daudziem jau ir arī jaunie dzinumi – tie tiks aplauzti un nosmacēti! Vīrs saka: ja put, lai put! Kaut kādu lakstu dēļ viņš nenesīšot katru sniega lāpstu tik tālu, lai laukumā neveidotos kaudze. Tā arī nespējām atrast kopēju valodu. Sākās dīvainas sacīkstes: es drudžaini raku sniegu gar krūmiem – ziedošām zalktenēm, sniegpulkstenītēm, pahisandrām un citiem zaļojošiem un ziedošiem stādījumiem, plaukstošām čužām, mazajām eglītēm, lai vismaz tos paglābtu no lielā sniega, bet vīrs ņēmās pa pārējo teritoriju. Protams, viņš šķūrēja spēcīgāk, tāpēc visu izglābt nepaguvu – zālienā tik un tā tika samestas pamatīgas sniega čupas. Pēc tam man nekas cits neatlika kā kāpt tām virsū un vēlreiz pārlāpstot, lai aizmestu sniegu tālāk, tā veidojot plānāku kārtu. Esmu pagalam nokususi. Un arī nikna, ka divreiz jādara viens darbs. Patiesībā tā nav vienīgā reize, kad mūsu dārzā satiekas divi nesamierināmi pretinieki – dārznieks un sētnieks ("dārznieks" esmu es, bet vīrs – "sētnieks"). Viņam svarīgi, lai sēta būtu tīra, lai tur varētu labi iebraukt un ienākt, lai tur nekas nemētātos – un tas arī viss. Bet man ne mazāk svarīgi, lai dārzā būtu labi arī augiem. Mēs strīdamies ne tikai par sniega šķūrēšanas virzienu, bet arī par to, kur likt smalkos, no kokiem nobirušos zariņus un citu sausu "organiku" – kompostā vai ugunskurā. Viņš tādu komposta kaudzi labprāt vispār neredzētu savā dārzā, un man vajadzēja ne mazums pūļu, kamēr piedabūju, lai tā tiktu uztaisīta. Bet arī tagad, kad ir šī kaste, tik un tā viņš visas saslaukas nes nevis uz kompostu, bet uz ugunskuru. Tāda pati stulba sacensība kā sniega šķūrēšanā ir arī visu šo organisko atkritumu dēļ: tikko vīrs ierauga, ka slauku pagalmu, tā uzreiz klāt un man pa priekšu steidz savākt visus zariņus un aizstiept tos uz ugunskuru. Kad rudenī griezu nost nokaltušos lielo puķu lakstus, viņš tos vēlāk vilka ārā no komposta un nesa dedzināt. Es viņam prasu: tev nav ko darīt, ka dzenies katram lakstam pakaļ? Viņš saka: es nevilkšu tos mēslus no kaudzes ar rokām, kad vajadzēs ņemt kompostu laukā no kastes! Es: laksti nav jāvelk no kaudzes, tiem tur ir jāpaliek un jāsatrūd! Viņš pretī: paies desmit gadi, kamēr tie prauli satrūdēs! Man vairs nav ko teikt. Es neesmu noskaidrojusi, cik gados zari un, piemēram, cietie miķeļu vai zelta lietuspuķu laksti pārvēršas trūdos. Varbūt tiešām tie jāviļā pa komposta kaudzi visus desmit gadus? {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
